Saulē vizuļojoša augstiene, pāri klaigādami lido putni, lejā traktori kaut ko stumj. Nē, tā nav Olimpiskā snovborda trase, kuru veido mūsējie, tas ir atkritumu kalns. Milzīgs, hektāriem liels. Tuvplānā šādus kadrus ik pa laikam rāda televīzijas ziņās, stāstot par pareizu šķirošanu, par ieguvumiem, par pareiziem risinājumiem. Diemžēl kalns aug no nepārstrādājamiem, nākotnei atstātiem atkritumiem.
Nupat ar cerībām saņēmām ziņu, ka varēsim nodot pudeles un skārdenes. Pacietāmies kādus 20 gadus, kamēr to saņēmās ieviest, pacietīsimies vēl pāris, kamēr sistēma sāks raiti darboties, uzņēmēji ražos pareizās pudeles un c. Viss jau it kā būtu labi, ja vien varētu nodot to, kas gadiem krājies apdzīvoto vietu tuvumā mežos, krūmājos, Gaujas krastos, atpūtas vietās un citur, kā arī visu pamesto, saburzīto dzērienu iepakojumu. Būtu izcili, ja neiznomātu norvēģu uzņēmēju vecās iekārtas, bet ieviestu pašmāju jauno zinātnieku izgudroto sistēmu, kur aparāti “ņem pretī” jebkuru trauku jebkādā agregātstāvoklī.
Bet ko nu par to! Kalns aug arī no sērgas laika atkritumiem, un tas notiek daudz lielākā tempā nekā iepriekšējā mierīgajā dzīvē līdz 2019.gadam. Maskas! Kāda paziņa, kurai ir darbs publiskajā vidē, raksta, ka kopš rudens izlietojusi ap 200 medicīnisko masku, vēl pāris desmitus iepakojumu ar “FFP 2”. Agrāk katrā kostīma jakas kabatā obligāti bijis kabatlakatiņš, bet tagad tur ir rezerves maska.
Ilgu laiku lietoju pašas šūtas maskas no dubultauduma ar priecīgu “kaķīšu apdruku”, lai pašai prieks un liktu pasmaidīt pretimnācējiem. Ik reizi mazgāju un rezervei gatavoju jaunas. Lins un kokvilna ir pārstrādājamais atkritums. Vai medicīniskās un cita tipa maskas ir pārstrādājamais atkritums? Nē! Uz iepakojumiem ir derīguma termiņi, uzglabāšanas un lietošanas pamācības, bet tikai uz viena no pieciem dažādiem masku iesaiņojumiem atradu trijstūrīti ar ciparu “5”. Tātad ZAAO tādu nevar nodot. Un šajā sarakstā ir visi mediķu kombinezoni, visi pārsienamo materiālu iepakojumi, vienreizlietojamie sterilie un nesterilie…
Bet ko nu par medicīnu, šajā sarakstā ar nepārstrādājamo “5”, “6”, “7” un vēl simtiem visdažādāko iesaiņojumu, kur trijstūrītī ir pat divi cipari, iekļauti visi ikdienišķie pārtikas “trauki”: jogurta, krējuma un fasēto vistas fileju, un augļu, kečupa, arī mājdzīvnieku barības folijas paciņas. Jau gadiem šķirojot atkritumus un iepērkoties piedomājot par to, ka es divreiz samaksāju par nevajadzīgo “ietvaru”, tāpat nav viegli samazināt “kalnu”. Kartona kastes, kam noplēstas līmplēves, nonāk dārzā zem augstajām dobēm un trīs četros gados satrūd. Papīra dvieļi jeb virtuves salvetes labi kompostējas kopā ar mizām un pēc gada jau pārvērtušās par derīgu augsni. Piena, kefīra un jogurta kartona iepakojums tiek pārvērsts par stādu kastītēm gurķiem un ķirbjiem. Arī tās nepārstrādājamās plastmasas kastītes “atstrādā” vienu pavasari, uz saulainās palodzes izauklējot baziliku, kāpostus un lociņus.
Ko darīt ar pārējo, lai neaudzētu kalnu? Atliek vien pasapņot, ka reiz katrā mājsaimniecībā būs ierīce atkritumu pārstrādei un taps, piemēram, bloki siltināšanai, maisījums ceļa seguma uzlabošanai vai kas cits noderīgs.
Komentāri