Ar izglītību saistīta nav reti kura ģimene. Vecvecāki seko līdzi, kā mācībās sokas mazbērniem un mazmazbērniem, vecāki mācās paši un skolo bērnus, bet bērni sapņo par nākotni, apzinoties, ka tas, ko apgūs skolā, dzīvē būs vajadzīgs. Viņi visi ir ciešā sasaistē ar skolām un skolotājiem. Vecākās paaudzes atceras savas skolas, no kurām daudzu vairs nav. Kā liecina statistika, no 1998. gada līdz šī mācību gada sākumam no 534 pamatskolām palikusi 261, vidusskolu ir mazāk par 65, speciālo skolu skaits par 12, sākumskolu skaits samazinājies no 100 līdz 54. Mācību gada sākumā Latvijā bija 678 skolas, no tām 54 sākumskolas, 261 pamatskola, 319 vidusskolas, 44 speciālās izglītības iestādes. Katru gadu septembrī kādā skolas ēkā neatskan pirmais zvans. Skolu dibinātāji – pašvaldības – lemj, cik izdevīgi uzturēt kādu iestādi. Vai tuvākajos gados kāda pamatskola vai vidusskola izzudīs no Cēsu novada skolu saraksta, neviens pirms laika skaidri nepateiks. Neatklās arī plānus.
Lai arī bieži tiek atgādināts, ja pagastā nav skolas, drīz nebūs arī pagasta, tas nekad nav par pamatu, lai kādu izglītības iestādi atstātu. Pārdomas allaž raisa tas, ka vietējā sabiedrība, kas tik ļoti aizstāv savu mazo skoliņu, savu gaismas pili, steidz savus bērnus sūtīt uz citām, attālākām mācību iestādēm. Iemesli, protams, dažādi un katram savi. Par to būtu jādiskutē vietējai varai, tagad apvienību pārvaldēm, ar vecākiem. No tā, cik atklāta izvēršas saruna, arī atkarīgs, vai tiks pateikti iemesli. Ne tikai par mācību kvalitāti, arī mikroklimatu skolā un klasē un daudz ko citu.
Tas, ka skolu būs vēl mazāk, diemžēl ir fakts, ja tiek rēķināts no nepieciešamā ieguldījuma. Ja 2005. gadā vispārizglītojošajās skolās mācījās 284 000 audzēkņu, pērn – 207 000. Nav vajadzīgi komentāri.
Nav nedēļas, kad neizskanētu satraucoša ziņa par to, ka Latvijas skolās trūkst pedagogu. Pēc Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) apkopotās informācijas vispārizglītojošajās skolās strādā 27 222 pedagogi, trūkst 1330 skolotāju, neskaitot pirmsskolas pedagogus. Vairāk nekā 7% pedagogu Latvijā ir vecāki par 65 gadiem. Savas korekcijas ieviesa arī kovids – kāds no darba aizgāja vīrusa dēļ, cits pasteidzās pensijā. LPS dati liecina, ka trešdaļa skolotāju ir nodarbināti uz 1—1,3 slodzēm, bet teju 15% – pat vairāk. Pēdējo pāris mēnešu laikā, kad slimo visi, bet mācībām skolā jānotiek, stundu aizvietošana ir uz izsīkšanas robežas. Ir skolas, kur atsevišķas klases strādā attālināti, jo klātienē nav skolotāju.
Šis ir laiks, kad katrs tiek mācīts domāt par sevi. Valsts līmenī – katra ministrija risina savas problēmas, novada līmenī – katra skola savas, bet indivīds pats kuļas, kā māk. Ja vēl kuļas, tad palīdzība nepienākas.
Dzirdēts, ka valsts sākas ar katru cilvēku. Kā viņš jūtas savās mājās, pagastā, novadā. Nekas tā nebendē ikdienu kā neziņa. Dzīvi gribas dzīvot uz priekšu. Lai to darītu, vismaz jāzina varas nākotnes plāni. Bet tie tiks pateikti, kad pienāks laiks. Vai tas ir godīgi? Ja dzīvoju laukos, man vismaz jāzina, vai tuvākos trīs, piecus gadus pagastā būs skola, vai ceļu tīrīs arī tad, ja ziemā tā malā būs apdzīvotas vien divas mājas un tās attālākās?
Balsstiesīgie pilsoņi dažiem cilvēkiem ir iedevuši vērtīgāko, kas viņiem ir – savu nākotni. Jācer, ka saņēmēji to sapratīs agrāk nekā pēc četriem gadiem.
Komentāri