Domāju, ne viens vien, uzzinot, ka Krievija tomēr iebrukusi Ukrainā, pirmajā brīdī apjuka – tas nevar būt, mūsdienās taču tā nevar notikt. Bet var. Cilvēki ir nomākti, daudzi izjūt bailes, vēl daļa vēlas savu iespēju robežās palīdzēt Ukrainai, tās iedzīvotājiem. Arī ziņu portāla “Tvnet” veiktajā aptaujā, vai iedzīvotājus satrauc tas, kas šobrīd notiek Ukrainā, 92% atzīmējuši, ka, jā, satrauc, 5% norāda, ka viņus tas neietekmē, un 3% vaicā – kas notiek Ukrainā?
Savukārt radio personība Valdis Melderis, ieskicējot šīs dienas noskaņu, ierakstījis sociālo tīklu lentē: “Un pēkšņi visas manas ikdienas rūpes un “problēmas” izrādās tik sīkas un smieklīgas.” Ikdienā mēs dzīvojam savu ierasto dzīvi, risinot ierastās lietas un arī problēmas, bet šādos brīžos saprotam, cik visi esam saistīti un cik tuvāk īstenībā cits citam esam, nekā ikdienā šķiet. Arī savstarpēji vienotāki.
Protams, arī te netrūkst pa darvas karotei, kur pie informācijas par notiekošo cilvēki diskutē par latviešu pievienošanos krieviem, turpina izsmiet mūsu prezidentu, valdību un tālāk jau NATO, un citas organizācijas, jo galvenais ir būt “pret” neatkarīgi, par ko ir runa – par budžetu, izglītību vai karu pasaulē -, galvenais būt pret valdību, pret pastāvošo iekārtu. Jaunietis, novadnieks Pauls Ernests, par kuru vairākkārtīgi rakstīts “Druvā” un kuru saista ģeopolitika un vēsture, paudis: “Man paliek nelabi, kad komentāru sadaļā zem publikācijām par notiekošo Ukrainā lasu samazgas, ar kurām dalās mūsu valsts iedzīvotāji. Tie izsmej visu. Man tiešām sāp sirds par cilvēkiem Ukrainā. Iedomājieties, ka dzīvojat kaimiņos valstij, kuras cars arvien izdomā jaunus, uz izkropļotām vēstures reālijām balstītus ieganstus, lai attaisnotu iebrukumu jūsu zemē. Vai tas jums joprojām šķiet smieklīgi? Kāds teiks: “Neņem vērā, idioti ir dzīvojuši visos laikos.” Un tomēr ir grūti pieņemt, ka mūsu mazā sabiedrība nespēj būt vienota arī šādās reizēs. Mūsu ir ļoti maz. Mēs nedrīkstam būt ļauni.”
Šādos brīžos šķiet – vai ikdiena tiešām turpina savu ierasto gaitu? Bet, jā, ja neesam tiešajā kara zonā, bērni turpina iet uz skolu, pieaugušie uz darbu, un joprojām mums ir ikdienas problēmas, kas jārisina. Tām klāt nāks citi risināmie jautājumi, ko ienesīs pārmaiņas pasaulē, bet ikdiena nepazudīs. Jau šobrīd līdz ar gaisa telpas slēgšanu civilajai aviācijai uz laiku nav iespējami lidojumi uz un no Ukrainas, bet arī Cēsīs dzīvo ukraiņi, kuriem dzimtajā zemē ir radinieki. Un tā ir tikai viena no pārmaiņām, ar ko saskarsimies.
Nomāktības brīžos vienmēr gribas atrast kādu cerību staru, kas ļauj ticēt labajam, dod cerību nākotnei. Visbiežāk mums cerību dod bērni – jaunā paaudze. Tāpēc arī es šodien silti pasmaidīju, uzzinot, ka mūsu dzimtā nākusi pasaulē jauna dzīvība. Arī Cēsu novadā janvārī reģistrēti 28 jaundzimušie, viņu vidū arī trīs dvīņu pāri. Un noslēgtas 11 laulības. Tā ir cerība. Un tā ir nākotne.
Komentāri