Ir laiks starp Patriotu nedēļu un Ziemassvētkiem. Ikdiena ar karu aiz Latvijas robežas austrumos turpinās.
Vēl pirms Latvijas dzimšanas dienas Zemessardzes štāba virsnieks, majors Jānis Slaidiņš, kurš katru nedēļu publiski komentē kara norisi Ukrainā, Latvijas Televīzijai (LTV) sacīja: “Karš Ukrainā beigsies tad, kad tiks salauzta Krievijas politiskā griba karot, bet, kamēr tas nebūs noticis, karš turpināsies.” Ukrainas armijas ģenerālštābs ziņo, ka ceturtdien, 23. novembra rītā, ir zināms, ka okupantu armijas dzīvā spēka zaudējumi ir 321 800 karavīri.
Tikmēr arī Eiropas Savienībā (ES) joprojām ir valstis, kuras Ukrainas kara jautājumā vairāk skatās Krievijas virzienā, un šo valstu līderu “simpātijas” ir savtīgas. Proti, valstīm Krievijas atbalstītājām Putins sola un dod lētāku gāzi, degvielu, tāpēc šo valstu līderi iedzīvotājiem pirms vēlēšanām sola labu un lētu dzīvi. Aptuveni pusei iedzīvotāju gan Ungārijā, gan Slovākijā un Polijā tas patīk, viņus neinteresē, ka tā ir agresora Putina atbalstīšana, kas var traģiski beigties arī viņu valstij. Protams, minēto valstu līderi mīl diktatoru metodes un vairāk vai mazāk tās cenšas izmantot, stiprinot savu varu. Šos varaskāros diktatoriņus ierobežo vien tas, ka valstis ir Eiropas Savienības dalībnieces un var zaudēt ES fondu atbalstu. Tādēļ patiesībā visu laiku notiek “tirgošanās” ar ES – tā teikt, ja jūs mums piešķirsiet lielāku finansējumu, tad, piemēram, piekritīsim sankcijām.
Nelāga aina pašlaik saistībā ar atbalstu Ukrainai pēc nesenajām parlamenta vēlēšanām ir Polijā, kura visu laiku ir apgalvojusi, ka ir kvēla Ukrainas atbalstītāja. Polijā ar ļoti mazu balsu pārsvaru uzvarēja valdošā partija “Likums un taisnīgums”, ar iegūto vietu skaitu parlamentā nepietiek balsu valdības sastādīšanai, jo visām trīs opozīcijas partijām kopā parlamentā ir balsu vairākums. Tas gan netraucēja Polijas prezidentam kā pirmo kandidātu valdības sastādīšanai nosaukt tieši valdošās partijas kandidātu – līdzšinējo premjeru. Un “Likums un taisnīgums” gan pirms vēlēšanām, gan tagad atbalsta pret Ukrainu vērstu rīcību, lai it kā aizstāvētu Polijas pilsoņu intereses.
Kā zināms, Polijas zemnieki bija ļoti neapmierināti, ka Ukrainas graudu tranzīts pazemina cenas viņu graudiem. Proti, veikli darboņi pamanījās tikt pie graudiem, kas bija domāti citām valstīm, un sāka tos tirgot Polijā par zemākām cenām. Tā vietā, lai varas iestādes tiktu galā ar šiem kontrabandistiem, tā ļāva zemniekiem bloķēt graudu tranzītu. Valstis, ar kurām bija noslēgti līgumi par labības piegādi, tos nesaņēma, bet Ukraina, protams, nesaņēma samaksu par padarīto darbu, ko kara plosītās valsts zemnieki bieži vien darīja, riskējot ar dzīvību. Saniknotos poļu zemniekus, protams, neinteresēja ne iespējamais bads trešās pasaules valstīs, ne tas, ka kara laikā Ukraina zaudē milzīgus finanšu līdzekļus un ka arī tās zemnieki var nonākt uz bankrota robežas. Situāciju izglāba tikai citu valstu diplomātiskie centieni un praktiska palīdzība.
Tagad Polijas transporta uzņēmumi pieprasa ierobežot jebkādus ukraiņu tranzīta pārvadājumus caur Poliju, jo ukraiņi viņiem, poļiem, atņemot darbu. Par šo situāciju var lasīt, piemēram, Nataļjas Sofijenko rakstā portālā liga.net. Tranzīta kustība tiek bloķēta no 6. novembra, bloķēta degvielas un tanku piegāde Ukrainai un pat humanitārā palīdzība no Sarkanā Krusta. Piemēram, degviela tiek vesta tranzītā no Lietuvas. Pie robežas šīs blokādes dēļ ir sakoncentrēts nu jau bīstams daudzums kravu ar gāzi, degvielu un citām viegli uzliesmojošām vielām un priekšmetiem. Polijas robežsardzes un muitas darbinieki teic, ka situācija ir nopietna, viņi to labi saprot, bet neko nevar darīt, jo šajā jautājumā ir izpildītāji, ne lēmēji.
Bloķē arī medicīnisko preču pārvadātājus, piemēram, divas ietilpīgas kravas automašīnas veda dažādas medicīnas preces no Nīderlandes, bet uz priekšu netika. Policisti esot ļāvuši šīm mašīnām izbraukt bez rindas līdz pat kontrolpostenim, kur tās apturētas, likts griezties atpakaļ un meklēt stāvvietu. To izdevies atrast tikai 40 kilometrus no robežas, kur tagad auto ar kravu stāv un gaida.
Laikā, kad ar bažām tiek sagaidīta ziema un ir skaidrs, ka sācies tā sauktais pozīciju karš, kad nevienai pusei nav pārsvara uzbrukumam, Krievija cer uz nogurdināšanu, cer, ka gan Ukrainai, gan tās atbalstītājiem pietrūks spēka, gribas un ticības. Putins sūta un sūtīs kaujas laukā “lielgabalu gaļu”, viņam cilvēka dzīvība ir bezvērtīga, jo valsts taču liela, cilvēku daudz. Turklāt Rietumos ir zināmas bažas un bailes no tā, ka Krievija tiešām varētu zaudēt karu, jo baidās no iespējamā haosa un neparedzamajiem notikumiem, ja zaudējums karā novedīs pie impērijas sabrukuma un sadalīšanās.
Skarbu blogu, ko, manuprāt, ir vērts izlasīt, Ukrainas portālā “Gordon” publicējis Kijivas-Mogiļanskas biznesa pasniedzējs Valērijs Pekars: “Scenārijs “Uzvara” Ukrainai nav pats ticamākais. Bet tas ir vienīgais, kurā sakrīt sabiedrības un valdošās politiskās komandas intereses. Kas notiks?” Pekars raksta, ka pašlaik, analizējot pieejamo informāciju, var runāt par trīs iespējamākajiem scenārijiem: par pata situāciju, jo abām pusēm lielākas ir aizstāvības, ne uzbrukuma iespējas; par to, ka Rietumi neuzskata par sev pieņemamu scenāriju, kurā Krievija karu zaudē, tādēļ arī atbalsts un ieroču piegādes ir tieši tādas; Putina plāns tagad ir nogurdināšanas karš.
Pekars uzskata, ka tādēļ Ukrainai ir tikai trīs nākotnes varianti: 1. Nogurdināšana, izsīkums, nogurums. Sliktākais variants, bet, pēc bloga autora domām, pašlaik notikumi virzās tieši uz to pusi. 2. Kara iesaldēšana, tas varētu Rietumiem patikt vislabāk. Atbalsts paliktu tieši tādā līmenī, kāds tas ir tagad, jo neļautu Ukrainai zaudēt un Krievijai uzvarēt. 3. Ukrainas uzvara, jo Rietumiem tas šķiet pieņemami.
Protams, Pekars šos scenārijus analizē sīkāk un beigās raksta, ka tas nenozīmē neizbēgamību vai nenovēršamību un uzsver, ka nevajag apgalvot, ka “tas nav iespējams”, vai arī sacīt, ka “es ticu”. Ir jādara, kritiski jāanalizē situācija, un vajag argumentus.
Komentāri