Reizēm sleju nav viegli uzrakstīt, it īpaši kopš 24.februāra, kopš Krievijas armijas iebrukuma Ukrainā. Meklēju tēmas, kas uzmundrina, iedrošina, rosina darboties, kas dod cerību, pierakstu citātus, bet tas nenāk viegli.
Aizvadītās nedēļas nogalē bija Starptautiskā laimes diena. Savādi ko tādu svinēt uz kara fona Ukrainā, taču uz to var palūkoties arī citādi. Jānovērtē katra nodzīvotā diena zemē, kurā ir miers un drošs jumts virs galvas, nevis pagrabs un ierakumi, kur esam kopā ar ģimeni, nevis pārtrūkuši sakari ar drupās apraktajiem, kur ir darbs, nevis izdzīvošana aplenkumā. Iespējams, tādas lielas un ilgstošas laimes nemaz nav, toties ir daudzas mazas laimītes, mirkļi, kas liek apzināties, ka esam starp savējiem, esam mīlēti un dzīvi.
Jā, tālo lielgabalu dunoņu mēs nedzirdam, gaiss ir tīrs, dzidrs, bez sprādzieniem un degošu pilsētu dūmiem. Aizritējušas jau tik daudzas dienas ar ziņām par karu, ka aprimis sākotnējais stress, ik stundu raugoties telefona, datora vai televizora ekrānā. Esam atgriezušies parastajā ritmā, tikai vēlos vakaros izlasot ziņas un sākot rītu ar jaunumiem no Ukrainas.
Šobrīd svarīgi nekļūt vienaldzīgiem, nepazaudēt savu sirdsapziņu, neklusēt un neieņemt neitrālu nostāju. Sak, netraucējiet mani, esmu pret ieročiem… Karš mūsu domās nedrīkst kļūt ikdienišķs un kaut kur tālu esošs kā viens no daudzajiem pasaules notikumiem. Patiesībā šī rāmā dzīve drošajā aizmugurē kļūst bīstama, jo vēl nekas nav atrisināts un mums jāturpina iesaistīties.
Pietiek, ja tiek samainīti vārdi, meklēti saudzīgi epiteti, “mīkstināti” jēdzieni – tas var iemidzināt jebkuru un mazināt trauksmi. Notikušais ir jāsauc īstajos un skarbajos vārdos, jo nav konflikta otra puse, bet ir agresorvalsts, nav civiliedzīvotāju zaudējumi, bet ir noslepkavoti civiliedzīvotāji, nav kāds gājis bojā, bet ir nogalināts, nav pārtikas trūkums, bet ir bads. Ziņas jāklausās ar sirdi un jāmeklē informācija dažādās vietās, ne tikai “krogā vai tirgus laukumā” kā senlaikos.
Dažos ziņu stāstniekos esmu ļoti vīlusies, nācies iekļaut “sarakstā”, netērējot laiku, lasot viņu versijas. Savukārt citi, aculiecinieki un pat ne žurnālisti, kļuvuši par maniem varoņiem, piemēram, latviešu mikroķirurgi, kuri devās uz Ukrainu operēt ievainotos, un puiši, kuri ar daudzo saziņas vietnes “Twitter” lietotāju atbalstu ziedo, sagatavo, piekrauj ar vajadzīgo un ved apvidus automašīnas Ukrainas armijai. Tāpat katru dienu ar nepacietību gaidu politikas apskatnieka Aivara Markota ierakstus – rūpīgi sagatavoto analīzi par notikumiem, iesaistīto valstu rīcību, atbalstu vai noraidījumu, izdevīguma meklēšanu, kā arī pēckara prognozēm.
“Karš labus cilvēkus padara labākus, sliktus – sliktākus. Tam ir tikai viens vēstījums – izvēlies, kurš būsi tu. Tev vēl ir laiks,” tā saziņas vietnē ierakstījusi psiholoģe Kristiāna Lapiņa.
Komentāri