Pasaule mainās. Mūsu jaunajā valstī tas notiek tik strauji, ka prātam reizēm grūti tikt līdzi. Jaunas tehnoloģijas, jauns attālumu vērtējums, jauns dzīvesveids. Ja bija laiki, kad brauciens no Cēsīm uz Rīgu bija īsts notikums, tad tagad daudziem tā ir ikdiena. Ceļi it kā sarāvušies, automašīnu straumes kļuvušas nesalīdzināmi lielākas. Attālumi sarūk, centri pievelk. Un likumsakarīgi – lauki kļūst tukšāki. Mazās lauku skolas, veikaliņi un kafejnīcas, kas nespēj pastāvēt pagastos, ir tikai viens no pierādījumiem. Kaimiņu mājas, kurās tagad pilsētnieki atbrauc vasaru baudīt, vairs nestāsta savu stāstus par tiem, kas tajās reiz dzīvoja ik dienu, turēja lopus, svinēja svētkus. Mazās pļaviņas, kurās savulaik izpļāva katru stūrīti, tagad aizaug ar krūmiem, jo lielajiem saimniekiem tādās gādāt lopbarību neatmaksājas, bet sīksaimnieku, kuriem kūtī pa vienai, divām piena devējām, vairs gandrīz nav.
Vecākajai paaudzei tas ir skumjš stāsts. Atmiņas par jaunības dienām, kad lauku zaļumballēs nebija vietas, kur ābolam nokrist, kad lopkopju svētkos danči tika griezti līdz rītam, ir vēl tepat līdzās. Kaimiņu kopā būšana jautrās svinībās un skumjos dzīves brīžos bija tik pašsaprotama, un tai līdzās ierastas bija talkas lielākajiem darbiem. Tagad, ja arī kādā stūrīti šīs tradīcijas ir dzīvas, viesu pulciņš ir retāks un tajā vairāk sirmu galvu.
Tas viss kopā izklausās skumji. Taču vai ir tik bēdīgi? Vai nav tā, ka vienkārši dzīves ritms mainījies un radījis jaunas iespējas? Darbavietu trūkums ir viens un svarīgs motīvs, kādēļ cilvēki dodas prom no laukiem. Taču ne tikai. Pasaule vaļā – visu gribas redzēt, izbaudīt, nopelnīt, pavisam citādi dzīvot, kā jaunību izdzīvoja tagadējie septiņdesmit, astoņdesmitgadnieki. Tāds ir šis laikmets, tāds ir tā ritms. Tam grūti tikt līdzi, ja tajā jāielec no citām desmitgadēm. Vai šis ritms sliktāks nekā tas, pie kura pieradušas vecākās paaudzes? Varbūt tikai citāds…
Un vēl kāda ziņa pārdomām – aizbraukušie aizvien biežāk atgriežas, jo beigu beigās – kur ir vislabāk?
Komentāri