Vēstures laika ratam ļoti paticis augusts, un izskatās – patīk joprojām. Ar bažām gaidām, kas notiks Uzvaras parkā, kur šodien sākas daudz pieminētā pieminekļa nojaukšana, ar vēl lielākām bažām, kā notikumi risināsies Ukrainā tās neatkarības dienā, 24. augustā. Ļoti gribētos ticēt, ka, šiem notikumiem beidzoties, varēsim atviegloti uzelpot, kā tas bija gan Baltijas ceļa laikā 1989. gada 23.augustā, vēl vairāk pēc trijām 1991.gada augusta (19., 20.,21.) satraukuma pilnajām dienām, kad Latvijas liktenis bija atkarīgs no valsts apvērsuma mēģinājuma Maskavā. Jā, esmu no paaudzes, kas ļoti apzinātā vecumā piedzīvoja šos vēsturiskos mirkļus. Baltijas ceļš, protams, palicis atmiņā ar neizsakāmu, neatkārtojamu sajūsmu, pārliecību, ka tur jābūt, ka kopā tas izdosies. Un izdevās! Ar automašīnu, autobusu rindām ceļa malā, ar koordinatoru norādēm, kur jāstājas, ar saplūšanu kopīgā sajūtā – mūs nekas neapturēs, ceļš uz brīvību ir sācies!
Pavisam cits noskaņojums pārņēma augusta puča dienās. Liekas, tik garas un nomācošas, neziņas pilnas dienas nebiju piedzīvojusi. Laikam ļaunākais bija tas, ka neko jau nevarējām ietekmēt, viss izšķīrās Krievijā, mums atlika tikai gaidīt, kāri tverot katru vēstījumu, kas nāca no ziņu kanāliem. Nevar aizmirst, kā tika pārtraukta LTV1 ziņu pārraide, raidījuma vadītājai Veltai Puriņai paziņojot – “Omon” kareivji ir televīzijas pirmajā stāvā, kolēģi jau saņemti, televīzija pārstāj raidīt…
Vēstures laika ratam ir vēl kāda īpatnība: tas sagriež notikumus un cilvēkus tajos tādā virpulī, ka reizēm grūti saprast, kas kādā secībā noticis, kam kurā mirklī bijusi visizšķirošākā loma. Tā, klausoties žurnālistu sagatavotu dokumentālo filmu par augusta puču, šobrīd pilnīgi neticami šķiet, ka tieši Krievija, Krievijas cilvēki, pilsoņi pielika savu roku, lai līdz galam sairtu PSRS, lai viena pēc otras savu neatkarību pasludinātu tajā savulaik piespiedu kārtā apvienotās valstis. Savukārt mūsu tā laika valdības rīcība pelnījusi cieņu un apbrīnu par drosmi tieši tajā dramatiskajā 21.augustā līdz galam nokārtot neatkarības jautājumu, pieņemot likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”. Un tik dīvaini šodien aptvert – Latvijas valstiskumu pirmā atzina Krievija, tikai pēc tam to uzdrošinājās Eiropa, pasaule.
No tām vēsturiskajām dienām pagājis jau 31 gads, Latvija gājusi savu brīvības un demokrātijas ceļu. Un nožēlas pilns ir jautājums – kurp aizgāja un turpina virzīties Krievija?
Komentāri