Laikapstākļiem tikai retais nepievērš vērību. Atvaļinājuma laikā un brīvdienās tas arī saprotams, taču interese nemazinās arī ikdienā. Iemesls gaužām praktisks – lai piemēroti apģērbtos. Pēdējā laikā, kad no virsrakstiem nepazūd brīdinājumi, cik dārga būs elektrība un apkure, arī laikapstākļi kļūst par būtiski spēlētāju, kas ietekmēs rēķinus.
Nākamnedēļ sinoptiķi sola, ka dienā būs pat līdz 20 grādu silts, naktis gan dzestras, arī mitruma daudzums nebūs zems. Tas ietekmēs mikroklimatu mājokļos un cilvēku labsajūtu. Ne viens vien izteicis domu, kāpēc gan ziemai nevar iekrāt siltumu. Ja no tiem 30 grādiem, kas bija vēl nesen, kaut dažu megavatstundu noglabātu aukstajam laikam, vai nebūtu brīnišķīgi! Atliek cerēt, ka kādreiz zinātnieki ko tādu izdomās. Taču, ja jau klimats kļūst aizvien siltāks, vai tad tas vairs būs vajadzīgs?
Nomācošā un satraucošā neziņas laikā dzīvojam. Ja ik dienu klausies par cenu kāpumu, rēķini, ko vari vai nevari atļauties, dzīvotprieka saglabāšana kļūst par izaicinājumu. Ir slikti, būs vēl sliktāk. Situācija ir tāda, kāda ir. Mierinājuma vārdi pazūd starp brīdinājumiem, pārmetumiem, ka valdība nav izdarījusi to vai šo, neatbildētiem jautājumiem un kautrīgiem solījumiem.
Tas viss nomāc, un pārņem bezspēcība. Ko darīt? Ietekmēt tāpat neko nevar. Ja nu vienīgi iet gulēt līdz ar krēslu, lai nav jāiededz elektrība, un par pēdējiem eiro makā jāpērk bieza sega. Kad kāds speciālists stāsta par taupību, dažreiz nevar saprast, vai šis cilvēks ir no Mēness vai Merkūra. Ieteikumi kādam varbūt noder, bet ne jau pensionāram laukos vai daudzīvokļu mājas dzīvoklī. Kā ietaupīt, dzīvojot no rokas mutē, cenšoties nesakrāt parādu? Ir teorija, un ir dzīve. Izskaitļot, kā pareizi, var gan rēķinot ar skaitāmajiem kauliņiem vai kalkulatoru, vai gudru datorprogrammu. Rezultāts būs matemātiski precīzs. Bet tajā nebūs dzīves izmesto līkloču, neparedzamo situāciju, kas vienkārši notiek. Var jau izrēķināt, ka ziemā, lai nodrošinātu istabā siltumu, kurinot vienu krāsni, vajag tik un tik malkas. Piecos gados vidēji bija nepieciešams tik. Bet vai zinām, kāda būs ziema? Ja nu aukstākā pēdējos desmit gados un kurināmā vajadzēs vairāk nekā vispār plānots? Kāds atkal varēs ironizēt – vai tad nezinājāt, cik vajadzēs.
Dzīvojam laika joslā, kur ir četri brīnišķīgie gadalaiki. Tajos astoņus, dažu gadu pat deviņus mēnešus mājokļi ir jāsilda. Tā vienkārši ir, un ar to jārēķinās. Tāpat kā ar tumšajām stundām no drēgnā rudens līdz saulainajam pavasarim.
Bet to visu taču katrs zina. Tad kāpēc uztraukties? Ziema būs, mājokļus apsildīt vajadzēs, bez apgaismojuma neiztiksim, tāpat pārtika būs jāpērk. Nevarēsim samaksāt un nopirkt? Vai tā būs? To taču nezinām. Vai 90.gados situācija bija labāka un skaidrāka? Izdzīvojām. Cik toreiz valsts spēja atbalstīt, cik tagad kopā ar Eiropas Savienību?
Bez jebkuras situācijas pārsaasināšanas varas vīri neprot runāt ar sabiedrību. Tā vien šķiet, ka, uzzīmējot iespējami skaudru ainu, kaut mazāko risinājumu cilvēki uztver ar slavas vārdiem. Protams, problēmas ir jārisina. Gan katram pašam, gan valstij un pasaules vadītājiem. Bet kurš iegūst, ja tiek sēta panika, stāstīts, ka teju būs enerģētiskā, ekonomiskā, humānā un kāda tur vēl katastrofa?
Labāk ticēsim meteorologiem, ka vismaz nedēļas nogale, nākamā nedēļa būs siltāka. Gan jau arī koku lapas iekrāsosies, mežā būs sēnes. Vismaz kāds atspirdzinājums dzīvotpriekam un dzīvespriekam.
Komentāri