Daudz paradoksālu, pretrunīgu viedokļu un izteikumu viena politiķa teiktajā – tā īpaši priekšvēlēšanu un pēcvēlēšanu laikā ir diezgan parasta parādība. Atceramies kaut pirmo gadu pēc 13.Saeimas vēlēšanām! Ko tik nesarunāja dažs tobrīd vēlētāju diezgan vērā ņemamu atbalstu ieguvušais politiķis! Bija, par ko pasmaidīt, pasmīnēt un nogrozīt galvu. Taču tobrīd, šķiet, politika varēja atļauties būt spēle, kurā katrs izrāda sevi. Patlaban situācija ir pavisam cita.
Smaga, protams, ir enerģētiskā krīze, kas aptvērusi visas Eiropas neatkarīgās valstis un būtībā gandrīz visu pasauli. Kurš atbalsts būs visveiksmīgākais un tautsaimniecības attīstību nebremzējošs, Latvijas iedzīvotājiem vislabvēlīgākais, vienmēr būs pilnībā neatbildams jautājums. Maz ticams, ka kāds var nosaukt formulu, kā rīkoties, lai būtu iespējami labākais rezultāts. Turklāt – kur būs atskaites punkts? Kā noteiksim sasniedzamo rezultātu, ja pašlaik ekonomisko svārstību aprēķināšanai ir tikai nezināmie? Te, manuprāt, būs nepieciešams daudz veselīga saprāta visām pusēm un valdošajiem politiķiem jāmeklē veids, kā ne tikai balstīt uzņēmumus un iedzīvotājus, bet arī kā runāt ar sabiedrību, skaidrot saprotami un godprātīgi katru situāciju.
Pieticību un pat trūkumu, domāju, pārdzīvosim, izķepurosimies. Vismaz vecākajai paaudzei ir liela pieredze, ko likt lietā un kā izdzīvot. Daudz smagāks un nopietnāks jautājums ir drošība – Latvijas un kaimiņvalstu. Droši vien taču lielākā daļa mūsu valsts iedzīvotāju tagad saprot, ka no agresīvā kaimiņa Krievijas vēlmes atjaunot kādreizējās impērijas robežas mūs pasargā tikai NATO. Ja Latvija nebūtu Ziemeļatlantijas līgumā, pieļauju, ka tas, kas pagājušajā nedēļā notika Ukrainas okupētajā Luhanskas un Doņeckas apgabalā, kur zem šauteņu stobriem piespieda balsot, lai steidzīgi pievienotos Krievijai, būtu noticis mūsu valsts Austrumu daļā un, iespējams, drīz vien visā teritorijā.
NATO partneri pilda solījumus, aktīvi iesaistās dalībvalstu drošības garantēšanā. NATO paplašinātās kaujas grupas Baltijas valstīs ir ne tikai militārajiem treniņiem, tās ir arī atturēšanas elements, parādot agresoram, ka te ir vērā ņemams pretspēks. Notiek sadarbība visdažādākajos militārajos virzienos. Piemēram, vēl pagājušajā nedēļā Rīgā, Spilves lidlaukā, un Liepājas lidostā, pamatojoties uz Nacionālo bruņoto spēku mācību pieprasījumu, norisinājās ASV Speciālo operāciju spēku Eiropā gaisa kuģu “MC-130J Commando II” nolaišanās vingrinājumi, demonstrējot ātru augstas mobilitātes raķešu artilērijas sistēmas (High Mobility Rocket Artillery System – HIMARS) atgādāšanu un izvēršanu.
Un te nu laikam ir tikai saprātīgi, ka valdošie politiskie spēki un to amatpersonas ir orientētas uz Rietumu demokrātiju (kurai, starp citu, ļoti gribējām līdzināties un pievienoties, kad Latvija sāka atgūt neatkarību). Spēle te neder. Nevar vienu brīdi salīdzināt NATO Latvijā ar 1940.gadā ienākušu padomju karaspēku, jo vairāk tādēļ, ka NATO – tie esam arī mēs, bet tad, kad NATO papildu spēku klātbūtne valsts drošībai ir nepārprotami vajadzīga, gribēt ieņemt premjerministra amatu. (“ “Ja ieved NATO karaspēku, tā pēc būtības ir svešas valsts okupācija – tas pats, kas 1940. gadā, kad Latvijā ar Kārļa Ulmaņa piekrišanu ieveda padomju karaspēku,” savu viedokli pauda Lembergs.” 2014.gada 4.aprīlis, www.ventasbalss.lv).
Komentāri