Vecajā pasaulē viss tik garlaicīgs. Rudens pasteļtoņi nomierina un uzdzen skumjas. Gribas kādu izklaidi. Viss tik pierasts, nekā jauna, nepiedzīvota. Bet tomēr ir! Kā rudeņos ik pa četriem gadiem. Saeimas vēlēšanu uvertīra, kad parādās pašpārliecināti tēli, kuri cenšas noturēt stāju, gudri un aizvainojoši izteikties, jo tikai muļķi taču nesaprot, ka ir viena patiesība un viens tās paudējs un zinātājs.
Tad seko kaislību pilna nakts ar gavilēm un asarām. Interesanti skatīties, cik kurš savaldīgs, lecīgs, pašpārliecināts vai nožēlojams. Kad jau apmēram zināms, kurš sēdēs Saeimas namā, sejās parādās gan glaimīgi smaidi, gan pašapmierināts smīns. Uzvarētājs jūtas kā ganāmpulka vadonis, bet tie, kuru bariņš mazāks, cenšas vairāk būt tuvumā, piespraukties klāt vēl gan, tiesa, iespējamajam pašam galvenajam.
Tā notiek ik pa četriem gadiem. Iepriekšējās reizes pēc vēlēšanām izklaides bija vairāk. Nevar taču aizmirst deputāta Kaimiņa šovus ar kameru vai Gobzema un Bordāna mēģinājumus izveidot valdību. Tad vēl kriminālvajāšanai izdotā deputāta Jura Juraša vietā nosēdinātais deputāta kartona tēls. Gana interesanti klausīties Valaiņa un Zariņa gudrās runas, no kurām parastam pilsonim saprotams vien tas, ka kaut kas nav pareizi. Bet kas un kāpēc, domāts citiem prātiem.
Ir cilvēki, kuriem vajadzīga skatuve, lai apliecinātu, ka viņi ir. Diemžēl ne katru, kurš stāv uz skatuves, pamana. Varonim tas nav patīkami. Tad jādara kā Gobzemam – smuki un dārgi jāsaģērbjas un jābraukā pa Latviju, Saeimā uz kolēģiem jākliedz, katrā lietā un vietā jāmeklē vainīgie. Laba vai slikta, bet reklāma. Kad tas nelīdz, lai aizkustinātu līdzcilvēkus, jāpaziņo, ka pamet Latviju. Lielam cilvēkam valsts par mazu un cilvēki par dumjiem. Izgājiens interesants, varēja pasmaidīt. Tāpat par viņa atgriešanos un solījumu - nu gan pavisam aizbraukt.
Šķita jau, ka jaunajā Saeimā tādu interesantu notikumu nebūs. Personāži, protams, dažādi, iederas visos iespējamos mākslas žanros, arī fantāzijas, ne tikai fantastikas. Taču partiju pirmajā sanākšanas reizē daži jaunie deputāti sajauca likumdevēja ēku ar bērnības smilšu kasti. Kāpēc mums jāsēž blakus tiem, mēs gribam sēdēt citiem un kreisajā pusē! Pēc kādiem kritērijiem sadala sēdvietas? Ak tradīcija? Un kādi tai kritēriji? Šī valstiski aktuālā un Saeimas deputātu diskusiju vērtā problēma sildīja sirdi – tomēr kaut kas nedzirdēts un neredzēts. Gluži kā pagalmā. “Es nespēlēšos ar to puiku, gribu ar Krišjāni. Viņam smilšu kastē saulīte spīd virsū, tur būs labāk.”
Laikam jau taisnība – nav nekā smieklīgāka par to, kurš raujas pie varas, un to, kurš, nejauši varu dabūjis, apmulsis rīkojas, lai sevi izrādītu.
Bet kas ir cilvēciskās vājības, salīdzinot ar rudeni, kas prot parādīt gan krāsu gammas, gan priecēt, gan skumdināt, gan asināt prātu.
Komentāri