Lai jau tie veikali kārdina ar Ziemassvētku rotājumiem, dāvanu piedāvājumu, lai jau televīzijas kanāli pārslēdzas uz filmām, kuru nosaukumos dominē vārds “Ziemassvētki”, lai jau bērni sāk mācīties dzejolīšus un dziesmiņas par sniedziņu un salavecīti, mums Latvijā vēl jāatzīmē un jānosvin citi – mūsu Latvijas – svētki.
Nav šogad ne Lāčplēša dienai, ne valsts pastāvēšanai apaļas jubilejas, tomēr šiem notikumiem, kurus atzīmējam 11. un 18.novembrī, šogad ir kāda pievienotā vērtība. Patiesībā – ne jau kaut kāda, bet ļoti, ļoti liela, jo vairāk nekā jebkad pēdējos 30 gados esam novērtējuši savu neatkarību, brīvību, demokrātiju, domāju, kļuvuši labāki, līdzjūtīgāki, sirdsgudrāki, un ļoti gribētos noticēt, lai varētu sacīt – patriotiskāki, pat ja skaļi to nedeklarējam.
Ne jau pirmoreiz cilvēces vēsturē un katra cilvēka dzīvē notiek tā, ka patiesi svarīgo, nozīmīgo novērtējam tad, kad ir grūti, kad draud briesmas. Tā nu arī tagad, redzot Krievijas pastrādātos briesmu darbus Ukrainā, jūtot līdzi Ukrainas tautai, apbrīnojot viņu varonību, nesalaužamo garu, gūstam kārtējo dzīves mācību stundu, kas nav aprakstīta grāmatā, uzdevumu burtnīcā, nav līdzi izdzīvojama filmā vai teātra izrādē, bet notiek šobrīd, turpināsies rīt, parīt, kas zina, cik vēl ilgi, reālajā dzīvē pavisam netālu. Un katru reizi, kad Krievija savā bezspēcībā sāk pieminēt kodolieročus, mēs tāpat kā visa pasaule sastingstam bezspēcīgās bailēs – vai tiešām tas notiks, vai tiešām esam sasnieguši savas eksistences galējo robežu?
Iespējams, kļūdos, tomēr ir sajūta, ka kara darbība starp kaimiņvalstīm sabiedrību vienojusi un satuvinājusi vairāk nekā spēja sašķelt kovids, kuru tagad pieminam vairs tikai tā – starp citu.
Bet turpinot par patriotismu, mani uzrunāja mūsu avīzes šodienas numura intervijas “varoņa”, aktiera Kārļa Arnolda Avota atziņa: “Patiess patriotisms nozīmē, ka tev reizēm ir kauns par savu valsti, ka tev sāp, kas tajā notiek, un tu gribi kaut ko mainīt, uzlabot, aizstāvēt kādas vērtības, novērst netaisnību.” Vēl jo vairāk nozīmīgi šie vārdi tādēļ, ka tos saka jauns cilvēks. Un vēl tie lika padomāt, vai vārds “patriotisms” šajā kontekstā nav sinonīms vārdam “mīlestība”. Arī patiesi mīlot, uztraucoties, pārdzīvojot, vēlot pašu labāko, kaut vai savam bērnam, sajūtu raksturojums ir gluži tāds pats.
Komentāri