Daudz, tik daudz mēs novērtējam tikai tad, kad tas jau bijis, noticis, aizzibējis vai arī pavisam lēni “aizčāpojis” garām un vairs ne saredzams, ne roku sasniedzams. Kā tas dziļais un balti baltais sniegs, kas tikko te bija, lika piktoties par neizbrienamajām takām, neizbraucamajiem ceļiem, lielajiem izdevumiem, balto dabas velti dzenot prom no cilvēku apdzīvotajām vietām. Un šodien, lūdzu, – sniegs atkāpjas kā apvainojies par mūsu pūlēm tikt no tā vaļā. Sods tiešām bargs- sniegs pazūd tieši pirms galvenajiem ziemas svētkiem, kad vai katrā dzejolī un dziesmā skan: “Balts sniedziņš snieg uz skujiņām.”
Tā jau kuro reizi pārliecinos, cik lielā mērā esam dabas bērni, dabas daļa. Jāatzīst, šis rudens ar novembra silto sākumu un sniegotajām pēdējām dienām, ar decembra baltumu pagājis daudz, daudz priecīgākā noskaņā nekā tie rudeņi, kas kārotā gaišuma vietā piedāvāja vien lietu, dubļus un necaurredzamu, nomācošu tumsu. Šogad laikam pirmo reizi mūžā atskārtu, ka arī rudens var būt labs gadalaiks. Esmu pārliecināta, ka šoreiz rudens depresija pagāja garām daudzām mājām, varbūt vienīgi sveču tirgotāji cieta pieprasījuma trūkuma dēļ.
Paldies mātei dabai par sagādāto prieku! (Varbūt sadzirdēs un apžēlosies?)
Un vēl šis rudens īpašs ar to, ka gaisā virmo tāds kā PALDIES mākonis, no kura ik pa laikam kaut kur nolīst pa paldies lāsītei. To redzu un dzirdu savu kolēģu izteikumos, to lasu žurnālos. Gadam, ne tikai rudenim, aizejot, cilvēki atskatās un jūtas pateicīgi vai nu cits citam, vai dabai, vai notikumam un pasaka to skaļi.
Kāds tam iemesls? Esam kļuvuši labāki, sirsnīgāki, atbrīvotāki savos aizspriedumos? Esam sapratuši un novērtējuši to, kas mums dots vai atvēlēts? Esam guvuši mācību no pasaules sērgām? Varbūt gandrīz gads, kas pavadīts kara ēnā, kara tiešā tuvumā, licis atskārst, cik patiesībā labi dzīvojam, bet cik neparedzami viss var mainīties!
Tad nu paldies visiem spēkiem un sakritībām, kas ļāvušas mums palikt mierā, drošībā un dzīviem!
Komentāri