Šovasar gaidāmajiem XXVII Vispārējiem latviešu Dziesmu un XVII Deju svētkiem gatavojas vairāk nekā 1700 kolektīvu Latvijā un ārvalstīs. No 30. jūnija līdz 9. jūlijam tie pieskandinās Rīgu. Koristi, dejotāji, pūtēju orķestru, folkloras kopu, tautas mūzikas, koklētāju un vokālo ansambļu, amatierteātru dalībnieki gatavojas svētkiem, tos gaida un katrs ir ierakstījis savā kalendārā.
Daudziem kā pārsteigums izskanējusi iniciatīva portālā “Mana balss”, ka svētku dalībniekiem Dziesmu un Deju svētku nedēļai jābūt atmaksātam atvaļinājumam. Iniciatīvas iesniedzēja Laura Naumova skaidro, ka likumdošana paredz, ka svētku dalībnieki, kuri ir darba tiesiskās attiecībās, šo atvaļinājuma nedēļu var izņemt no jau uzkrātajām atvaļinājuma dienām. “Lielākajam vairumam gadā pienākas tikai četras kalendārās atvaļinājuma nedēļas, un viena būs jāpavada intensīvos mēģinājumos, lai radītu skaistus koncertus cilvēkiem, kas būs iegādājušies biļetes uz šiem valstiski nozīmīgajiem svētkiem. Mēģinājumu process ir ilgs un grūts. Tas ir pielīdzināms vairāk nekā tikai darba dienai. Tāpēc būtu visnotaļ saprotams, ka cilvēkiem, kas rada šos svētkus, būtu arī papildu apmaksātas atvaļinājuma dienas Dziesmu un Deju svētku nedēļā,” teikts iniciatīvā. Tajā arī izskan aicinājums pieņemt izmaiņas Darba likumā vai citos saistošajos noteikumos, kas paredz papildu finansējumu no valsts, pašvaldības vai darba devēja, lai piešķirtu papildu apmaksātas brīvdienas tiem, kuri piedalās Dziesmu un Deju svētkos. “Ar šo pārmaiņu mēs vēl vairāk stiprināsim Latvijas sabiedrībai valstiski svarīgo un pasaulē ievērojamo tradīciju – Dziesmu un Deju svētkus,” atgādināts iniciatīvā.
Kaut kā jocīgi, to lasot. Kāpēc cilvēki dejo deju kolektīvos, dzied koros, spēlē teātri vai muzicē orķestrī? Vispirms jau tāpēc, ka viņiem patīk, ka gūst gandarījumu, ka ārpus darba satiekas ar domubiedriem, ka ir koncerti, kur sevi parādīt, ka dzird aplausus. Lai kā to arī nesauc – par tautas tradīcijas turpināšanu, kopšanu, attīstīšanu -, tas katram ir vaļasprieks. Ne jau tradīcijas kopt kāds iet uz mēģinājumu, bet gan lai sevi pilnveidotu, satiktu citus un saturīgi pavadītu laiku. Diezin vai kāds pašdarbnieks, pirms iesaistās kādā kolektīvā, domā par labumu, kas viņam par to būs. Viņš rēķinās ar mēģinājumu vakariem, koncertiem brīvdienās. Arī to, ka tērpu iegādei vai transportam būs jādod sava artava. Tas šķiet tik pierasti un saprotami.
Vai par piedalīšanos Dziesmu svētkos jāsaņem samaksa? Patiesībā tas jau tiek darīts: pašvaldības un valsts nodrošina transportu, dzīvošanu un ēdināšanu Rīgā. Dalībnieku uzdevums – būt svētkiem gataviem un ierasties.
Katrs, kurš reiz bijis Mežaparka estrādē vai “Daugavas” stadionā vai savu darbu redzējis plašā tautas lietišķās mākslas izstādē, stāsta par emocijām, kopābūšanas sajūtām, piedzīvojumiem, iepazītiem draugiem, nevis iztērētu atvaļinājuma nedēļu, lietaino vai karsto laiku. Un šīs emocijas, tūkstošu līdzpārdzīvojums dziesmā vai dejā ir tas, ko nevar aizmirst, tas, kāpēc cilvēki tiecas būt dalībnieki svētkos. Katram taču ir izvēle – var braukt uz Spāniju vai Indiju, vai Dziesmu svētkiem.
Ja par vaļaspriekiem, laiku, devumu sabiedrībai un naudu – kāpēc atmaksātu atvaļinājuma nedēļu piešķirt tikai Dziesmu svētku dalībniekiem? Vai tad mednieki nevelta brīvo laiku, lai uzturētu līdzsvaru dabā, vai tas, kurš lasa latviešu autoru grāmatas, neuztur latviešu literatūru, kurš ada vai auž, neturpina tautas tradīcijas? Tā var turpināt līdz absurdam. Diemžēl pēdējās desmitgadēs sabiedrībā ir aizvien vairāk cilvēku, kuri dzīvē visu mēra naudā. Viņiem galvenais, lai kāds samaksā par katru soli. Tad arī rodas ideja, kāpēc vispār kaut ko darīt tāpat vien, savam priekam, ja var paprasīt, lai kāds samaksā. Kāpēc darba devējam jāmaksā par to, ka darbinieks dzied korī, makšķerē, spēlē volejbolu vai pārstāv savu novadu novusa turnīrā? Tā var jautāt un jautāt.
Neticu, ka kādam, kurš devās uz Pirmajiem dziesmu svētkiem, varēja ienākt prātā, ka par dziedāšanu kopkorī tiks maksāts. Mainās laiki un diemžēl arī attieksme un izpratne. Bet tautas apziņā nezūd: “ Tautas dēli uzminēja sen aizmirstu svētumu: gaismu sauca, – gaisma ausa! Augšām cēlās Gaismas pils!”
Komentāri