Nekas un neviens nav gudrāks par cilvēku. Vismaz ikdienā. Katrs taču visu zina un var pamācīt citus, kā pareizi rīkoties gan plūdu gadījumā, gan kā jāaudzina bērni, kā jākaro Ukrainā, nemaz nerunājot par to, kas un kā jāraksta avīzēs, jārāda televīzijā. Kur nu vēl katram tik tuvā un aktuālā tēma – naudas tērēšana no cita maka vai savu interešu izkliegšana, kad kādam mērķim tiek atvēlēts lielāks valsts vai pašvaldības finansējums. Liela daļa sabiedrības noteikti atbalstītu modeli – visiem vienādi sadalīt, bet kopējās intereses lai finansē kāds no nekurienes.
Lai valsts maksā, gan jau valsts samaksās. Cik bieži tas dzirdams? Ne jau reti. Prieka vilnis daudzus pārskrēja, kad tika paziņots, ka valsts maksās OIK. Taču patiesībā jau maksājums nekur nepazūd, tas netiek ierakstīts katra iedzīvotāja elektrības rēķinā, bet katrs tāpat samaksā. Valsts budžeta nauda nav no nekurienes, tāpat kā tās parādi ir katra iedzīvotāja slogs.
Ja būtu jāapkopo vienkāršie sarunvalodas vārdi, kā bieži vien tiek saukti lēmumu, vienalga kādu, pieņēmēji, topā droši vien būtu: muļķi, nejēgas, pašlabuma meklētāji. Savukārt kā galvenais arguments tiktu minēts tas, ka viņi nerīkojas pēc apsaukātāja saprašanas. Viņš taču zina un saprot, bet netiek uzklausīts. Var jau būt arī zina. Bet, pilnīgi droši, nevērtē ilgtermiņā. Diemžēl prasme paraudzīties vairākus gadus uz priekšu dota ne katram.
Skolas solā māca, ka ir jāmāk paust savu viedokli, to aizstāvēt, argumentēt. Faktus, protams, katrs var izvēlēties un meklēt savā burbulī: sociālajos tīklos vai uzklausot viedu kaimiņu, pieņemot uzticības personu pausto. Tad nu, ja ir alkas pēc atzīšanas, popularitātes, kritiskā situācijā kaut kas līdz šim apšaubīts iegūst spēku un kā cīruļputenis salapojušos kokos brāžas pāri reālajai situācijai, sakustinot tās pamatus. Nekas nav tik iedarbīgs kā šaubas. Tās nevis rosina domāt, vērtēt, bet gan, dziļi ievelkot elpu, atmest ar roku, neiedziļināties. Negribas sanaidoties, neērti pateikt, ka kāds konkrētajā jautājumā ir nezinošs, ka ne jau tas ir tik svarīgi, ka patiesībā viss ir mazliet citādāk utt.
Tā nu katrs pārliecinātais gudrais dzīvo un sprēgā, un nemaz neredz, ka kā sarkans āža nags spraucas ārā no pašām modernākajām botēm.
Protams, katra iedzīvotāja viedoklis ir svarīgs, par katru ieraudzīto nelikumību ir jāziņo attiecīgām institūcijām, bet… cik resursu jāpatērē, lai ar rokām izlasītu graudus no pelavām, gudrību atšķirtu no ambīcijām, sevis izrādīšanas, tāpat kā neprasmi sadzirdēt, augstprātību.
Tā arī dzīvojam- it kā iesaistāmies, it kā klusējam, prasīt protam un citus mācīt arī. Vai ar to pietiek?
Komentāri