Pārāk liela vienprātība, patiesa vai mīļā miera labad, politikā neesot laba. Tas nav kā ģimenē, kur jāprot sadzīvot un piekāpties. Tieši viedokļu daudzveidība ir tā, kas ved dzīvi uz priekšu visiem daudz maz labvēlīgā virzienā.
Droši var teikt, Latvijas politikā, no Saeimas līdz pašvaldību līmenim, daudzveidība ir nodrošināta. Tikai diemžēl ne vienmēr tas nodrošina attīstību. Piemēram, izglītībā. Lielo un mazo skolu vieta Latvijas laukos gadiem viļāta kā karsts kartupelis, tā arī īsti līdz skaidrībai, kāda kurai mācību iestādei vieta sistēmā un nozīme iedzīvotājiem, netiekot. Nu atkal kārtējais tracis, kurš nez vai dos kādu visiem pieņemamu risinājumu.
Vai pedagogu algas var saistīt ar dokumentu “kaulaino” un nu jau pat sarunu valodā iegājušo vārdu salikumu – skolu tīkla optimizācija? Laikam taču nē. Taču, kā var noprast, tas atkal ieklīdis skolotāju darba samaksas aprēķinu dokumentos.
Kā tas “skolu tīkls” turpina un turpina nesakārtoties? Vai tāpēc, ka vienu tīkla malu tur pašvaldības, otru – valsts? (Vietvara gādā par ēkām, valdība par algām skolotājiem.) Un abām pusēm nekādi neizdodas satikties un atrast ceļu uz kopēju valodu.
No malas izskatās, ka viena puse rosina, otra prasa. Varbūt abām vajadzēja rosināt? Varbūt kopā izpētīt, kas tad Latvijā būtu labākais kurā apkaimē, reģionā? Bērnus, kilometrus, skolotājus – to visu var saskaitīt, prognozēt, izglītības kvalitāti var izsvērt. Var izdiskutēt, kur būt pirmsskolām, kur sākumskolām, kur pamatskolām un vidusskolām. Taču vienmēr paliekam pie viedokļu daudzveidības. Bet varbūt labāk teikt – pretrunām? Tādām, kas neļauj virzīties uz priekšu tā, lai iegūtu katrs, kas saistīts ar skolu: skolēni un viņa vecāki, pedagogi un vietējā kopiena.
Skola nav tikai audzēkņu skaits, vismaz laukos tā ir latvisko vērtību turētāja un nesēja. Tāpēc, manuprāt, ir tik svarīgi izpīties no pretrunu pinekļiem un beidzot radīt saprotamu un elastīgu sistēmu, kur un kā pilnveidot mācību iestādes, kas ne vienmēr nozīmētu tās paplašināt. Patlaban šī mazo-lielo skolu tēma šķiet iestrēgusi neauglīgās diskusijās, kurās tā arī nav redzama sabiedrības vienošanās par kopēju politiku.
Negribas visus akmeņus mest valsts pārvaldes logos, kas, protams, nereti uz problēmas risinājumiem skatās no ekseļa tabulu puses. Taču arī tajās ir daudz racionāla. Vietvarām tāpat jāprot saskatīt un aplēst, kā saglabāt un stiprināt savu mācību iestāžu devumu, ne tikai pārmest, bet arī pierādīt.
Gadiem ilgstošā rīvēšanās ap skolu reformu, valdības un pašvaldību ne to glaimojošāko viedokļu savstarpēja mētāšana, pa vidu kā ķīlniekus turot pedagogus, nav tas, kas cels skolu, skolotāju, kopumā izglītības sistēmas prestižu. Lai joprojām gadu desmitiem tas neklibo, viedokļu dažādībai jāatrod vienošanās. Šoreiz laikam tieši tā virzīs attīstību.
Komentāri