Mēs laiku uztveram dažādi – kā skaitļus pulksteņa ciparnīcā, kā ceļa posmus, kur ik pēc gabaliņa bijis kāds mums svarīgs notikums, arī kā vertikālu līniju vai kāpnes, kur lejup ir pagātne, vakardiena, bet augšup rītdiena un nākotne. Tieši tāpat ar vēsturi, tikai vairākums labprātāk izvairītos no jebkādiem gada skaitļiem, grūtiem svešvārdiem un nosaukumiem.
Jautājums, vai vēsturi vajag, ir aktuāls šajā pārmaiņu laikā, kad patiesas un sadomātas ziņas kā ūdenskritums brāžas pāri, vienus piepildot ar informāciju, citiem “izskalojot smadzenes”. Tieši vēsture ir tā, kas palīdz saprast vērtības, procesus, notikumu attīstību. Lai arī vēsture ir aizejošais laiks, tajā var rast atbildes, kāda būs mūsu nākotne.
Ikdienā, gides pienākumus veicot, ik pa laikam kāds no 21.gadsimta sākumā dzimušajiem lūdz, lai Cēsu pils vēsturi izskaidro pēc iespējas īsāk, vienkāršāk, atstājot tikai interesantos faktus, leģendas. Ja ir, tad noteikti jāpastāsta arī spoku stāsti. Savukārt vidējai paaudzei ir pārliecība, ka viss labais, noderīgais, progresīvais un civilizētais sācies tikai viņu dzīves laikā, nu labi, kaut kad 20.gadsimta sākumā. Pirms tam bija “akmens laikmets, senie ēģiptieši, grieķi, romieši, viduslaiki un dzimtbūšanas atcelšana”. Pārsteidzoši, nesen man palūdza izstāstīt “īso kursu” Latvijas vēsturē – pāris teikumos, ne garāk. Manam klausītājam tālāko droši vien paveica iztēle, pēc savas gaumes sarindojot notikumus kā košas pastkartes, atmetot to, kas nepatīk vai neinteresē. Par jociņu kļuvis patiess un reāls dialogs “Jūs, ko, skolotāj, neesat to (kāds vēstures notikums) redzējis?” Jautāja pusaudzis, domājot filmu. “Nē, esmu par to lasījis.”
Kāda ir situācija ar jauniešiem, kurus pavasarī atkal sagaidīsim pilsētā un Cēsu novada iecienītākajos “skolēnu tūrisma objektos”? Laiks sagatavoties, jo ieradīsies tie, kuri “aplūkojuši tikai vēstures problēmas”, neko nezinot par hronoloģiju. Jā, eksistē tāda dīvaina teorija, ka viss notiek vienlaikus un paralēli. Tepat aiz stūra “stāv kāds ar akmens cirvi un pa ceļu auļo 19.gadsimta kavalēristu grupa”. Ar šādām teorijām var aizrauties vēlāk, kad jau būs apgūti pamati un prasme izvērtēt informāciju.
Patiesībā ir bīstami nemācīt vēsturi, pieļaut interpretācijas, balstīt zināšanas uz krāšņi ilustrētu žurnālu izklaidējošiem rakstiem un filmām. Latvija ir tādā ģeopolitiskajā situācijā, kad izpratni, kāpēc jāiet aizstāvēt savu zemi, kādas ir mūsu vērtības, var atrast tikai vēsturē.
Par ko satraucas skolotāji? Par rasolu, kur no 10.klases māca pa druskai no septiņām zinātnes nozarēm, par to, ka vidusskolās nenotiek Latvijas un Eiropas vēstures mācīšana, neatraujot vienu no otras. Satraucas arī vecāki, tīmekļvietnēs diskutējot par mājskolotāju nepieciešamību, piemērotu literatūru jauniešiem, kuri vēsturi tiešām vēlas apgūt.
Šīs problēmas beigsies, nāks vietā citas, bet noteikti noderēs kāds simts gadu sens pasniedzēja Džona Aleksandra Smita teiciens: “Nekas no tā, ko jūs te mācīsieties, jums dzīvē nebūs vajadzīgs ne mazākajā mērā, taču ielāgojiet, lūk, ko: ja jūs cītīgi un jēgpilni studēsiet, jūs ar laiku spēsiet noteikt, kad cilvēks runā muļķības. Tas, manuprāt, ir galvenais, ja ne vienīgais izglītības mērķis.”
Komentāri