Nemierīgos laikos ļaudis ķeras pie kultūras. Nevis patveras kultūrā, bet ķeras pie mākslinieku radītā kā pie ieročiem. Sāk ar sīkākiem priekšmetiem, beidz ar ilgi stāvējušiem dižgaru un varoņu pieminekļiem. Kuram būt, kuram ne? Pirmie pa rokai gadījās trauki, kas, izrādās, ir ļoti spēcīgi ietekmēšanas līdzekļi, naida cēlāji un vēstures mainītāji. No traukiem var ne tikai ēst, ar tiem var skaidrot ekonomikas attīstību, izglītot daudzās jomās un, kā pieredzējām februārī, arī taisīt skaļu politiku. Vienā no gada sākuma izstādēm bija divi šķīvji ar diktatoru portretiem, par kuru eksponēšanu rīkotāji taisnojās, ka tā taču ir tikai māksla. Ja reiz eksponēja, tad būtu lieti noderējis paskaidrojums par tā laika propagandu, par atļauto, vēlamo un cenzēto mākslu.
Aizvadītajā rudenī kolēģe ieteica palūkoties kādā “Trauku grupā” populārajā sociālās saziņas vietnē “Facebook”. Būšot interesanti! No vairākām izvēlējos to, kur ļaudis apspriež Rīgas porcelāna rūpnīcas padomjlaika ražojumus un atrāda greznos pirmskara “Kuzņecovus”, “Jesenus” un citus retumus.
Salīdzinot ar dārzkopju grupām, kur diskusiju aktivitāte pa ziemu noplok un atmostas tikai februārī, kad jāsēj petūnijas, lobēlijas un citi krāšņumi, trauku cienītāju rindas nepārstāj kāpt. Gan jau šis fenomens pēc kāda laika tiks pētīts, bet pagaidām interese par porcelāna un fajansa kultūrvēsturisko mantojumu neatslābst, un kopš gada sākuma dalībnieku skaita “līkne tikai kāpj”. Pozitīvajam ar negatīvo ir trausls līdzsvars. Izrādās, traukus var izmantot arī kiberkarā. Grupas administratori arvien vairāk spiesti cīnīties ne tikai ar kašķīgu publiku, kura izsolēs nav ieguvusi vēlamo, bet arī ar “vīrusiem” un “robotiem”, novēršot mēnesī vairāk nekā tūkstoti potenciāli nevēlamu un bīstamu elementu nokļūšanu grupā.
Katra šāda kopa, kas radusies pirmssērgas vai sērgas laikā, veidojas kā mazs sabiedrības modelis ar sirsnīgajiem un pieklājīgajiem, nepiemirstot “lūdzu” un “paldies”, ar lecīgajiem, kam vajag skaidrojumu, izmērus, cenu un visu tūlīt un nekavējoties, ar ziņkārīgajiem un bezgala daudziem neitrālajiem, klusajiem vērotājiem. Virtuālās kopienas ir jaukas līdz brīdim, kad vēsturē nedaudz apburzījušies gudrinieki jau uzklūp citiem ar jautājumiem par zīmogu zem trauka. Vēl trakāk, ja tādu satiksiet klātienē, zīmogs būs jāredz, par spīti tam, ka jūsu krūzē ir karsta kafija.
Dārzkopji savās virtuālajās grupās mēdz nebūtiski saķīvēties par to, “vai tā ir īstā kaķumētra vai nav”, bet trauku cienītājiem “lauskas iet pa gaisu” burtiskā nozīmē. Notiek īstas zeltraču cīņas par kādu priekšmetu, izsoles beidzas ar “pilnmēness” cenām. Lasot komentārus šajā grupā, rodas jautājums: vai katram enerģiskajam aktīvistam top privātmuzejs? Pie cik servīzēm var apstāties? Vai tiek kompensētas nostalģiskas atmiņas par šķīvīšiem un krūzītēm no bērnības? Un kas notiks pēc tam? Labākie porcelāna izstrādājumi pārsvarā nonāk bagātu ļaužu mājās un kolekcijās. Tie simti un tūkstoši vienveidīgu padomjlaika standarta ražojumu, kas tolaik “pa blatu” gādāti vai, Rīgas rūpnīcām beidzot darbību, kastēm vien iznesti no noliktavām, kādā brīdī var tikt politizēti. Tik ļoti, ka nebūs iespējams nošķirt mākslu no politikas. Ir vērts iedziļināties, kāda iemesla dēļ tas tiek darīts.
Komentāri