Sociālajam dienestam Cēsīs, vēsturiskajā rajonā nosvinēta trīsdesmitgade. No sapratnes, ka ir cilvēki, kuriem vajadzīga sabiedrības palīdzība, sociālais darbs izaudzis līdz juridiski regulētai, dažādām iedzīvotāju grupām mērķētai profesionāļu komandai.
Sociālais darbinieks vairs nav tikai līdzjūtīgs cilvēks, kurš cenšas palīdzēt, kā konkrētā situācija ļauj. Viņš ir izglītots speciālists, ne tikai ar bakalaura, arī ar maģistra grādu, un turpina papildināt zināšanas, lai pakalpojums būtu aizvien kvalitatīvāks, precīzāks. Top valsts un pašvaldību dokumenti, vadlīnijas un citas gudras lietas, kā strādāt. Un tomēr, domāju, pats galvenais līdzās dokumentiem, zināšanām un profesionalitātei paliek līdzjūtība, iejūtība un cilvēkmīlestība.
Taču, kā, strādājot ar cilvēku likteņiem, neizdegt. Protams, var teikt, jābūt profesionālim, beidzot darbu, tā problēmas jāatstāj nākamās darba dienas rītam. Vai to vienmēr var spēt, nezinu. Drīzāk jau nē. Iziet līdzi cita cilvēka sāpēm, nevarēšanai, nezināšanai, dzīves un apstākļu netaisnībai un reizēm censties palīdzēt arī tad, ja pats atbalsta saņēmējs to negrib… Vai tas var palikt bez kādas rētas sajūtās, prātā?
Medijos ik pa reizei, parasti ap profesionālo svētku laiku vai dramatiskos notikumos, kad daļu vainas grib likt uz sociālajā darba nepadarīto, izvēršas plašas sarunas, ka darbinieku šajā jomā trūkst, tā no cilvēka prasa daudz, bet atalgojums to nekādi nenovērtē. Diskutē gudri vīri un sievas – pētnieki, politiķi –, un ar to arī viss beidzas. Laiks runas uzsūc kā pavasara zeme sniegu un spriestais pazūd vai nu zinātniskos rakstos, vai institūciju plānos un vadlīnijās, bet ikdienā nekas nemainās. Un sociālie dienesti, sociālie aprūpes centri turpina meklēt darbiniekus.
Sistēma izveidota un attīstās. Taču nav pārliecības, ka tā spēj un spēs paveikt visu tai uzlikto. Sociālais darbs nevar būt balstīts uz entuziasmu un nevar būt lēts. Pašlaik tā lielākais ikdienas smagums, tiešā palīdzība cilvēkam, ir pašvaldību ziņā. Cik atļauj to naudas maks?
Komentāri