Par skolu tīkla sakārtošanu tiek runāts un spriests daudz. Viedokļi dažādi, un tiek uzsvērta gan mazo skolu neatsveramā loma vietas identitātes saglabāšanā un attīstībā, gan nelietderīga valsts līdzekļu tērēšana. Un abām pusēm taisnība.
Vairākkārt dažādās diskusijās pagastu iedzīvotāji mēģina aizstāvēt savas skolas pastāvēšanu. Allaž arī tiek piebilsts jautājums, kas notiks ar ēku. Diemžēl visbiežāk par vietējās skolas kā izglītības iestādes pastāvēšanu satraukti ir pedagogi un bērnu vecāki. Pārējo pagasta sabiedrību tās nākotne tik ļoti neuztrauc. Jā, protams, slikti, ka skolas nebūs. Kas ar to tiks zaudēts, kā pietrūks lielākajai daļai vietējās sabiedrības? Atbilde neizskan. Tas diemžēl neliecina par skolas, kā senos laikos teica, gara gaismas nesējas nozīmību. Un nav taču tā, ka šaislaikos izglītība nebūtu vērtība, kuru ikviens vēlētos nodrošināt nākamajām paaudzēm.
Daudz runāts par skolotāja darba prestižu. Vai tas atkarīgs tikai no tā, cik atalgota ir šī profesija? Noteikti nē. Prestižu veido vispirms jau katrs pats. Cik cienīts katrs mazās skolas skolotājs ir savā pagastā, kā viņš iesaistās sabiedrības dzīvē, vai ir tās aktivizētājs. Pagasta sabiedrība nav tikai tie, kuru bērni mācās skolā, bet gan tie, kuri te dzīvo. Jārēķinās arī ar skolas bijušajiem absolventiem, kuri savas izglītības iestādes vārdu un pedagogus vai nu slavē, vai peļ.
Ja pagastā dzīvo kaut vai nepilns tūkstotis iedzīvotāju, bet uz diskusiju par skolas nākotni neatnāk pat 20, rodas jautājums par mācību iestādes aktualitāti, nozīmīgumu. Un cik skolotāju piedalās publiskās sarunās par kāda pagasta attīstību? Labi, ja daži.
Bieži vien tiek ironizēts par vīzijām, uzdrošināšanos meklēt jaunas pieejas, tās jau saknē noliedzot. Bet kurš gan cits, ja ne skolotāji ir tie, kam jāmeklē jaunais, jāieinteresē bērni ne tikai par kārtējo mācību vielu, bet arī vecāki, sabiedrība jāpārliecina, ka skola pagastā ir vērtība. Ne jau vārdos, ne jau atsaucoties uz 19.gadsimtu, bet rādot to šodien. Lai patiesi pagasta iedzīvotāji aizstāvētu savu mazo skolu, sauktu to par gaismas pili, viņiem jābūt pārliecībai, kāpēc to darīt. Ne balstoties uz emocijām, bet domājot racionāli. Ja novadnieki redzēs un sapratīs, ka tad, ja pagastā nebūs skolas, nebūs arī vēl tā un tā, neatgriezeniski pazaudēs vēl kaut ko, viņi prasīs no skolas kolektīva rīcību, atbalstīs, izdomās, ko varētu darīt, lai pagasta skaistā, lielā ēka nepaliek tukša. Un tad jau tā ir kopienas, nevis vien pārdesmit cilvēku balss.
Tas kopumā ir stāsts par skolotāja vietu vietējā kopienā, līdzdarbošanos, tās bagātināšanu. Tas ir ļoti nozīmīgi īpaši tagad, kad dažādos formātos runā par identitātes saglabāšanu, izglītības nišas meklēšanu. Pastāvēs, kas pārmainīsies – ne jau spēlējoties ar vārdiem, teicis Rainis. Cik un ko gatavi gaismas nesēji – skolotāji – dot sabiedrībai, vai palīdzēt atvērt durvis ne tikai skolēniem, arī pieaugušajiem, pilnveidojot viņu zināšanas? Vai nākotnē skolas nav tās, kurām jākļūst par kopienu centriem, nevis tikai obligātās izglītības iegūšanas vietām? Atbilde un reizē arī sava vieta pagastā jārod pašiem skolotājiem. Parunāšanās par to, cik viss slikti, neko neatrisinās, ir jādara. Vispirms jau skolai jāuzklausa pagasta sabiedrība, ne tikai skolas bērnu vecāki. Var nākties dzirdēt arī ne tik glaimojošus vārdus. Protams, var no tā izvairīties un gaidīt, kad skolu slēdz. Katram taču skaidrs, ka bērni bez izglītības nepaliks, vecāki vai pašvaldība nodrošinās, lai viņi nokļūtu izglītības iestādē.
(Pārdomas radušās no iedzīvotāju sanāksmēs, diskusijās par pagastu, skolu šodienu un nākotni dzirdētā).
Komentāri