Kara ēnā aizvadītais gads Latvijas iedzīvotāju piedzīvoto traģismu un netaisnību 1949.gada 25. martā spilgti izgaismojis arī tiem, kas to personīgi nav piedzīvojuši. Lielākā daļa par kara šausmām un izsūtīšanu zina tikai no vecākās paaudzes stāstiem. Bet līdz ar Krievijas iebrukumu Ukrainā šī nežēlība un cietsirdība notiek mūsu acu priekšā – jau vairāk nekā gadu…
Aizvadītajā nedēļā Ministru prezidents Krišjānis Kariņš bija devies oficiālajā vizītē Ukrainā, lai ne tikai pārrunātu turpmāko nepieciešamo atbalstu, bet arī lai apmeklētu Irpiņu un Buču, pilsētas, kurās kara šausmu pēdas redzamas ik uz soļa: sabombardētas daudzdzīvokļu mājas, sagrauti tilti, piemiņas siena ar neskaitāmām to cilvēku fotogrāfijām, kuri Krievijas uzbrukumā gājuši bojā šajā apkaimē. Šausmas un reizē ukraiņu sīkstumu dienu no dienas redzam, skatoties arī Ukrainas prezidenta uzrunas. Viņa vaibstos, šķiet, ierakstīta katra kara diena.
To, ka vēlamies Ukrainai palīdzēt, esam apliecinājuši neskaitāmas reizes. Bieži vien sarūpētais atbalsts tiek nodots nevalstiskajām organizācijām, kas gādā, lai sūtījums nokļūtu kara postītajā zemē. Labdarības biedrības “Be the light” valdes priekšsēdētājs Gints Berneckis vienā no ziedojumu sūtīšanas reizēm pats brauca ne tikai līdz robežai, bet bija arī kara plosītajā Ukrainā.
Brauciens notika tieši tad, kad Polijas teritorijā nokrita Krievijas raķetes, nogalinot divus cilvēkus. Gints, daloties ar “Druvu” par sajūtām, pastāstīja, ka uz Ukrainu braukuši tieši pa to ceļu, kur krita abi lādiņi, viņi pateikušies Dievam, ka izbraukšana aizkavējusies.
Gints Berneckis nebija vietās, kur notiek karadarbība, bet par situāciju valstī liecina armijas kontrolposteņi, naktī bez vajadzības arī nedrīkst pārvietoties. Ļvivā, kur latvieši nogādājuši sūtījumu, dzīve it kā turpinās, nav tiešu kara pēdu, bet tas visu laiku jūtams fonā, ik pa laikam tika izsludināta arī gaisa trauksme.
Gints pastāstīja, ka bija iespēja saziedoto nogādāt labdarības organizācijā, kas līdzīgi kā “Be the light” palīdz ģimenēm, vientuļiem senioriem: “Koordinators bija cilvēks – iekšējais bēglis – atbēdzis no Mariopoles uz Ļvivu. Pastāstīja, kam pats personīgi gājis cauri. Dzīves apstākļi, protams, kā jau cilvēkam, kuram viss iepriekš sakrātais jāatstāj. Viņš bijis inženieris Azovstaļ rūpnīcā, labi atalgots. Tagad viņa pāris gadu vecā meitiņa, pirms iet gulēt, lūdz maizīti vai ābolu, ko palikt zem spilvena, jo nav droša par notikumiem, kādi var notikt naktī.”
G.Berneckis vērtē: “Kad pirmo reizi braucu uz Polijas robežu, uz bēgļu nometnēm, tās sāpes un zaudējums bija visaptverošs, kliedzošs, fiziski jūtams. Runājot ar tiem, kuri paglābušies no kara, kuri mukuši no vietām, kur bojā gājuši, sāc uz visu skatīties citādi. Redzu, ka tie, kam izdevies izglābties, organizē palīdzību tiem, kas ir kara zonā. Un arī paši cits citam sniedz atbalstu, jo saprasties vieglāk ir tiem, kas tam visam ir izgājuši cauri. Latvijā ir cilvēki, kuriem šķiet, ja tas mani neskar, tad tas mani nesatrauc un uz mani neattiecas. Esmu pārliecināts – Ukrainas pretstāvēšana iebrucējam ir garants mūsu mieram.”
Komentāri