Nav jāsarežģī dzīve, ja viss ir vienkārši, pie tam gadiem pierasts. Taču ir jāizdomā, jāievieš kas jauns, lai būtu citādāk, vispārīgāk un līdz ar to vienkāršāk. Vairs gudrie vīri un sievas nesaka -skola, skolēns, skolotājs -, tagad ir: izglītības iestāde, izglītojamais un pedagogs. Tādi termini lietoti Izglītības likumā. Arī tajā nav ne skolas, ne skolotāja, tikai izglītības iestāde un pedagogi, kas nodrošina šādu izglītības pakāpju iegūšanu: pirmsskolas, pamatizglītību, vidējo, augstāko. Tikai retais ikdienā pirmsskolas izglītības iestādi nesauc par bērnudārzu, tāpat kā vidējās un pamatizglītības iestādi nesauc vienkārši par skolu vai vidusskolu.
Kāpēc tik nežēlīgi formāli? Atliek vien cerēt, ka izglītības iestāžu nosaukumos ar laiku nepazudīs vārdi pamatskola un vidusskola, kā pazuda bērnudārzs. Dīvaini jau sanāk, jo parasti, lai ikdiena būtu vienkāršāka, sarežģītus un garus nosaukumus, vārdus saīsina. Nu ja, bet ar vārdu “izglītojamais”, kā teikts likumā, jāsaprot - bērns, skolēns, audzēknis, students vai klausītājs, kas apgūst izglītības programmu izglītības iestādē vai pie privātpraksē strādājoša pedagoga. Tad var teikt, ka latviešu valoda tiek apzagta, jo nav būtiski konkrēti vārdi. Lai gan, ja paskatās Sinonīmu vārdnīcā, izglītot nozīmē arī izpušķot, vai vienkāršāk – veidot glītus, skaistus.
Jā, latviešu valodā vārds “skola” ir aizguvums, kas minēts jau 16.gadsimta tekstos un 17. gsadsimta vārdnīcās. Gadsimtiem paaudzēs teikuši - skolasnams, skolas bērns, skolnieks, skolas puika, skolmeistars, skolniece, skolēni un, protams, skolotājs. Vārdi jau vēl dzīvo, bet vai izglītības iestādes, kas sniedz izglītības pakalpojumus, tos nenonivelēs, nenodeldēs un ar laiku neizmetīs pavisam. Gadsimtiem latviešiem skola bijusi kas vairāk par mācību grāmatās aprakstītām zināšanām, kas jāapgūst. Ne jau velti daudzviet pagastos vietējie par savām skolām teikuši – Baltā skola. Ne jau ēkas apmetuma dēļ.
Kā liecina vēsture, pirmo skolu Latvijas teritorijā, kas tolaik sagatavoja garīdzniekus, izveidoja 13. gadsimta sākumā Rīgā pie Doma baznīcas. 1353. gadā nodibināja Pētera baznīcas skolu Rīgas birģeru un namnieku bērniem. Pirmā skola latviešu iedzīvotājiem Rīgā izveidota 16. gadsimtā. Zemnieku bērniem Latvijas laukos iespēja mācīties sākās tikai 17. gadsimta beigās zviedru pārvaldītajā Vidzemē, bet Kurzemē un Latgalē – tikai 18. gadsimtā. Plaši izplatīta bija mājmācība, kad bērni mājās apguva pirmās iemaņas lasīšanā. Zināšanas kontrolēja mācītāji.
Izglītība ir tā, kas paver ceļus uz pasauli, atklāj dzīvi un tās patiesības. Un jāmācās ir visu mūžu, tas gan regulāri tiek atgādināts. Jāmācās, lai saprastu. Paaudzes – gados jaunie un gados cienījamie -, vairs nesaprot vēl ne tik sen pašsaprotamos vārdus. Jaunajiem viss vienkārši, nav jādomā, kas aiz kura vārda slēpjas, bet vecie grib konkrētību, sarežģīti saprast, ja ar vienu vārdu apzīmē daudzās lietas. Ja pieejami veselības vai sociālās aprūpes pakalpojumi, tad kādi. Ko dod tas, ka tiek solīts, ka var izmantot, ja nesaproti, kas uz tevi attiecas, kas ne. Iestādes vairs nepieņem rēķinus, neārstē, neremontē, nerīko, vairs netīra ielas, nemazgā logus, nežāģē malku, bet sniedz pakalpojumus. Vairs nespēlējam bumbu, nepeldamies, neejam pārgājienos, bet nodarbojamies ar fiziskajām aktivitātēm, un aktivitātes ir viss, ko darām, tāpat kā katras iemaņas var apgūt radošajās darbnīcās. Ar vienu vārdu var apzīmēt teju visu, kas ienāk prātā. Un ir taču tik pierasti – pakalpojumi un to sniedzēji. Arī izglītības iestāžu izglītības un atbalsta personāls sniedz pakalpojumus izglītojamajiem, nevis māca zināšanas.
Cienījama vecuma cilvēki mēdz teikt – viņš jau tik gudrs, ka dumjš palicis. Pārgudrība, ja tai nav dziļāka pamata, ne tikai kaitina, tā izdzēš vakardienas vērtības un pazemo to glabātājus. Dzirdot, ka tiek slēgta kāda izglītības iestāde vai likvidēta pamatskola, vidusskola, pārņem dažādas emocijas un domas.
Komentāri