Tiem, kas klausās Latvijas Radio1, tagad ir skaidrs – zemkopības ministrs Didzis Šmits labi pārzina Francijas un īpaši Parīzes municipalitātes regulējumu mazumtirdzniecības jomā. Vecākās paaudzes iecienītajā “Krustpunktā” tieši Parīzes pieredze bija varasvīra galvenais arguments, kāpēc Latvijā brīvdienās (vai varbūt tikai svētdienās) būtu jāslēdz tirdzniecības centri. Parīzē sestdienās un svētdienās jauki darbojoties mazi veikaliņi, tā varētu būt arī Latvijā, ja lielās pārdotavas būtu slēgtas.
Par tirdzniecības kompleksu darba laiku diskutēts jau gadu desmitiem kopš laika, kad tie sāka ieņemt aizvien lielāku vietu ne vien savā sfērā – pārdošanā -, bet arī ielauzties izklaides biznesā. Un, jo daudzveidīgāku jomu piedāvājums, jo vairāk apmeklētāju, lai ne tikai iepirktos, bet arī izklaidētos.
Jāpiekrīt ministram, ka daudzās Rietumeiropas valstīs lielveikali un tirgošanās kompleksi brīvdienās nedarbojas, ja strādā sestdienās, darbu beidz jau diezgan agrā pēcpusdienā. Vai tā ir tikai valsts vai arī lieltirgotāju politika, vai arodbiedrību spiediens, neņemos vērtēt. Ja jau ir tāda kārtība, tai noteikti ir nopietns pamats. Vai to var burtiski pārnest uz Latviju, vai tas risinās problēmu, kuru nosauc ministrs – mazo veikaliņu, kas tirgotu vietējo produkciju, atdzimšanu-, gan rada šaubas. Īpaši domājot par vietējo produkciju, un jo vairāk, ja runājam par to, ko gatavo sīkie uzņēmumi, mājražotāji.
Tas unikālais, ko gatavo rokām, nav un nevar būt lēts. To redzam tirgos un tirdziņos. Atļaušos teikt, ka ne jau daudzi tur iegādājas produktus ikdienas azaidam. Kaut ko īpašu, kaut ko vienu, kas ļoti garšo, bet ne pilnu pārtikas grozu. Un vēl jautājums, vai, piemēram, mājražotājs, kas slauc savas govis un no piena gatavo sieru, pārdodot preci veikalam, nonāk pavisam citā nodokļu apritē?
Vēl jau ir arī fakts, ka tirdzniecības centri rada diezgan nozīmīgu pienesumu valsts budžetā un, nenoliegsim, visvairāk tie apmeklēti ir tieši brīvdienās. Taču ne jau tikai ekonomiskie aprēķini ir tie, kas liek nopietni apdomāt, vai un kā samazināt tirdzniecības centru (vai arī lielveikalu?) darbu. Parīzes piemērs ir lielisks, tikai pat Rīga nav Parīze, nerunājot par Cēsīm un mazākām pilsētām. Un Latvija nav Francija, latvieši nav francūži. Mūs šķir ne viens kopprodukts uz vienu iedzīvotāju, bet arī paradumi, klimatiskie apstākļi, apdzīvotība.
Komentāri