No 24. aprīļa trīs dienu garumā notiek pedagogu streiks. Daudziem bērnu vecākiem šajās dienās jāatrod risinājums, kā nodarbināt savas atvases, jo ne vienā skolā vien mācību process nenotiek – gana daudz pedagogu un pirmsskolu darbinieku piedalās streikā. Jāpiekrīt, tieši pirmsskolas izglītības iestāžu darbinieki ir tie, kas lielākoties audzina mūsu valsts nākamo paaudzi – kā nekā, bērnudārzu durvis veras jau septiņos no rīta, un mazie apmeklētāji, kuru vecāki aizņemti ikdienas darba gaitās, tur var palikt līdz pat septiņiem vakarā. Tā kopumā ņemot, tieši šajās vietās arī tiek ielikti daudzi no dzīves pamatiem jaunās paaudzes nākotnei, jo lielākā dienas daļa aizrit tieši tur.
Būt par pirmsskolas skolotāju vai auklīti nav viegls darbs, kad izglītošana un bērnu pieskatīšana vienlaikus jāveic (vairumā iestāžu) ap 20 bērniem, mazākie bieži vien vēl autiņbiksītēs un patiešām aprūpējami ar pilnu atdevi. Taču, runājot par izglītības nozari, dominē skolu pedagogu labklājība, mazāk atceramies par pirmsskolām un to darbiniekiem, kas visnotaļ smagā ikdienas darbā lolo Latvijas nākotni.
Arī es pievienojos viedoklim, ka izglītības un medicīnas nozares darbinieki mūsu valstī ne vienmēr tiek pienācīgi novērtēti, lai arī, protams, ir izņēmuma gadījumi, kur ārsti izmanto situāciju valstī un nodrošina sevi ar ieņēmumiem, kas grozās vairākos desmitos tūkstošu mēnesī. Kā Ministru prezidents Krišjānis Kariņš nesenā LR1 raidījuma “Krustpunktā” pārraidē sacīja: “Mums ir atsevišķi ārsti, un cepuri nost viņiem. Viņi saņem vairākus desmitus tūkstošu algu katru mēnesi (..) Tajā pašā laikā medmāsas ir uz knapas izdzīvošanas algas, un, kaut kā visu laiku liekot klāt (..) mediķu algām, visvairāk gūst tie, kuri jau pelna visvairāk, ilgstoši vismazāk gūst tieši medmāsas.”
Līdzīgas galējības mūsu sabiedrībā novērojamas daudzviet. Ir ļoti turīgi ļaudis dažādās profesijās, kas acīmredzot ir pratuši gudri izplānot biznesa stratēģiju, veiksmīgi iekārtoties, bet diemžēl reizēm arī iedzīvoties uz kaut kādu ne līdz galam nostrādātu valstī noteikto likuma punktu, nemaz nerunājot par citām iespējām tikt pie lieliem ienākumiem. Turpretim ir otra sabiedrības puse – tie, kas kārtīgi dara darbu, ievēro noteikumus, likumus, maksā nodokļus, un tam visam pāri – pārlieku nesūdzas. Nes savu nastu un pacieš to, kā ir. Tāpēc ir prieks, ka arvien ir cilvēki, kas gatavi citos iekurt liesmu, lai būtu cīņas spars apjēgt savu vērtību, sava darba cenu un pieprasīt to novērtēt arī citiem. Izturību un enerģiju visiem izglītības un medicīnas nozarē!
Komentāri