Lielajā pasaules kartē Latvija ir neliela teritorija, aizņem vien mazītiņu Eiropas daļu, bet īpaša katram latvietim un arī daudziem ārzemniekiem, kuri tuvāk iepazīst mūsu valsti.
Nenoliedzami, Latvija ir vienreizīga ar četriem gadalaikiem. Arī šis ir ļoti skaists brīdis dabā – viss plaukst, priecējot ar zaļo krāsu toņu bezgalīgo daudzveidību. Un lai gan arī citviet ir tādi koki un ziedi kā pie mums, tieši tāda to salikuma, kāds ir Latvijā, citviet nav. Šobrīd steidz ziedēt un ar savu smaržu reibināt plūmes, arī ievas sarosījušās ziedēšanai, un ābeles ietinušās tikko jaušamā baltā plīvurā, gatavojoties ziedu raisīšanai. Arī ceriņu vēl nelielajos pumpuros jau nojaušamas krāsas, kas priecēs pavisam drīz. Bet dobēs savu daili atrāda tulpes un narcises. Turklāt tulpes ar katru gadu var dižoties ar arvien lielāku ziedu un krāsu dažādību.
Un, lai gan saule mums visiem viena, katrā zemē saulriets ir nedaudz citāds. Jāteic, ka Latvijas saulrieti man nekad neapnīk, jo tie lielākoties ir kā mākslas darbi, kuros izmantota visdažādāko krāsu gamma, gan spēlējoties ar maigām pasteļtoņu pārejām, gan aizraujot ar ugunīgi košiem toņiem.
Un mūsu Latvijas karogs, un pati Latvija. Jau bērnībā vienmēr priecājos, cik skaista forma ir Latvijas kontūrai. Ir valstis, kurām tā ir ļoti neizteiksmīga, bet mums unikāla un nav sajaucama ne ar vienu citu valsti. Un mūsu sarkanbaltsarkanais karogs – ir lepnums to redzēt gan pie mums Latvijā, gan citviet pasaulē. Man ļoti simpatizē gan krāsu proporcionālais izvietojums, gan karmīnsarkanais tonis.
Un latvieši – ja salīdzina ar citām tautām – ,vairāk turamies katrs par sevi, esam atturīgāki nekā, piemēram, dienvidnieki, arī pacietīgi, labsirdīgi un, nenoliedzami, strādīgi, tajā pašā laikā mākam atrast laiku arī atpūtai. Bet arī mūsu mazajā teritorijā esam gana atšķirīgi; vidzemnieks atšķiras no kurzemnieka, zemgaļa vai latgalieša. Un tieši tāpat arī mūsu novadā atšķiramies – pārgaujnieks ir citāds nekā piebaldzēns.
Lai gan Latvija vēl nevar lepoties ar senu vēsturi, tomēr kultūras mantojums mums ir īpašs, ļaujot sajust katra latvieša saknes, un arī ārzemniekiem tas ir ļoti saistošs. Vienmēr ar lielu interesi gadatirdziņos iepazīstos ar vietējo cilvēku skaistajiem darinājumiem, pat māla podiņi katram būs ar savu rokrakstu un reizē tik latviski. Latvieši ir izdomas bagāti, un tas redzams arī katra veikumā. Nenoliedzami, arī mēs, latvieši, maināmies. Lai arī esam dziedātāju tauta, arvien mazāk mājās svētkos dziedam, reti Līgo svētkos ejam no mājas uz māju, lai apdziedātu kaimiņus, tomēr latvietis ir un paliek latvietis, arī tas, kuram latviskās tradīcijas nemaz nav ļoti tuvas. Un, neskatoties uz tradīciju maiņām, ne viens vien svētkos uzklāj baltu galdautu vai, dzirdot valsts himnu, pieceļas, lai to nodziedātu no sirds.
Jā, ārzemnieki mūs mēdz sajaukt ar lietuviešiem, igauņiem vai somiem, bet es domāju, katrā no mums ir sajūta – es esmu latvietis. Un pat ja ikdienā šķendējamies par dažādām nebūšanām, mēs esam lepni, ka esam tieši latvieši.
Komentāri