Tas nav taisnīgi! Tiek pārkāptas manas cilvēktiesības, tiek ierobežota mana brīvība! Tā ik pa laikam atskan kādas personas vai personu grupas protests pret diskreditēšanu vienā vai citā jautājumā. Sievietēm ir kas sakāms pret diskreditēšanu darba un algas, arī fiziskās neaizsargātības jautājumos, viendzimuma pāriem par sabiedrības attieksmi, tiesībām dibināt ģimeni, audzināt bērnus, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām – par iekļaušanos sabiedrībā utt. Un tam, protams, ir pamatojums, ja jau diskreditēšana ir, tā teikt, sajusta uz savas ādas.
Un kaut kā sāk likties – ja vienā vai otrā lietā iebildumi tiek ņemti vērā un vērojami uzlabojumi, tad jauns netaisnības vilnis paceļas un pieņemas spēkā kaut kur citur. Nu, kaut vai ar tām pašām Dziesmu svētku biļetēm. Ir sākusies to tirdzniecība. Bet – tikai internetvidē. Tiem, kam prasmes darboties ar mūsdienu tehnoloģijām vēl arvien svešas, jāgaida, vai kāda biļetīte būs palikusi nenopirkta. Ņemot vērā lielo interesi par Dziesmu svētku norisēm, uz to cerību gan nav. Vai tā nav diskreditēšana? Sabiedrības sašķirošana, priekšrocību dodot vienai grupai, kam pieejams internets un kas prot ar to darboties ?
Turklāt tas ir tikai sākums. LTV raidījums “De facto” noskaidrojis, ka “Nacionālais veselības dienests jau brīdinājis, ka no nākamā gada E-veselībai vairs nevarēs piekļūt ar internetbankas identifikācijas rīkiem. Par informācijas tehnoloģiju (IT) sistēmām atbildīgie ministriju pārstāvji atzīst, ka internetbanku identifikācija pakāpeniski pazudīs arī no citiem valsts e-pakalpojumiem”. Bankas vairs neesot ar mieru sniegt šīs iespējas, jo “internetbanku rīku lietošana valsts portālos bijis tikai pagaidu risinājums, kas pamatīgi ievilcies”. Tādēļ sabiedrībai būs jāapgūst jaunas prasmes. Un atkal – kas nepratīs, kam nebūs pieejamas modernās ierīces, tam nekā, būs vien jāstaigā uz klientu apkalpošanas centriem vai jālūdz līdzcilvēku palīdzība.
Bet vislielākās bažas par kādu citu tendenci, kas arvien nežēlīgāk ienāk kapitālisma laikmetā, proti, diskreditēšana pēc ienākumiem. Ir jau ir pašam jācenšas izdzīvot un dzīvot, būt paēdušam un zem jumta, gādāt par sevi, savu ģimeni. Tikai dzīve sāk kļūt tāda, ka vairāk par vēdera priekiem un kādu nepieciešamāko lietu iegādāšanu daudzi jo daudzi nevar atļauties. Par to liek domāt tās pašas Dziesmu svētku koncertu un hokeja čempionāta biļešu cenas. Jau sen uz labām teātru izrādēm, tai skaitā Leļļu teātra, un koncertiem visa ģimene, arī divatā, aiziet var tik reti, ka par ieradumu vai vajadzību tas nekļūst. Jā, sūdzēties jau it kā nav par ko. Biļetes taču izpērk. Viss kārtībā!? Neviens jau neskaita tos, kas “jūru” savā mūžā nekad nav redzējuši.
Komentāri