Nebūt sevī nesaskatu kādu taisnības un stingrā vārda nesēja lomu, bet pienāk kaut kāds mirklis, kad pēkšņi tomēr šķiet – tev arī kaut kas ir jāsaka. Nevis tāpēc, ka kaut ko izglābsi, kādam atvērsi acis, bet vienkārši arī tavai balsij ir jāpievienojas.
Runa ir par elektroskrejriteņiem. Jā, atkal. Lai gan pie mums Cēsīs to ir gauži maz salīdzinājumā ar galvaspilsētu, man tomēr ir mīklaina sajūta, ka to skaits un līdz ar to arī vēl viens smago traumu riska avots palielināsies. Un te nu aprīļa nogalē atgriežos darbā un uzzinu par mūsu novada domes Uzņēmējdarbības un attīstības komitejas sēdi, kurā tiek runāts par “BOLT” nomas skrejriteņu izvietošanu Cēsīs. Tiesa, tas bija tikai informatīvs jautājums, nekāda rīcība nav sekojusi. Un tomēr – tas ir tikai laika jautājums. Jo pilsēta top skaistāka un pievilcīgāka, jo plašākas kļūst apdzīvotības robežas un cilvēku vajadzības. Pēdējos gados vien Cēsīs bijis pāris savādu atgadījumu ar privātajiem skrejriteņu braucējiem, kur nu vēl iztēloties mūsu satiksmes ainu, kad tie tiks nomāti. Šīs satikšanās uz trotuāra ar elektriski darbināmu un – gājēja uztverē – ātru pārvietošanās līdzekli ir visnotaļ atmiņā paliekošas, lai neteiktu vairāk – satiksmei nedrošas.
Protams, manu pašreizējo šausmu pamatā ir galvenokārt situācija galvaspilsētā. Esmu tur nodzīvojusi savus 30 dzīves gadus un joprojām ļoti daudz no tur notiekošā uztveru saasināti. Pavisam nesen 14 gadus vēl nesasniedzis pusaudzis ar elektroskrejriteni ietriecies automašīnā, turklāt zēnam galvā nebija ķiveres. Vaļēja apakšžokļa lūzuma un pārējo smago savainojumu dēļ būšot jāārstējas ļoti ilgi. Labi, šis pusaudzis pats uzkāpis uz ierīces, ar kuru vēl nedrīkstēja braukt, it kā varam runāt par puiša izvēles un rīcības sekām un to, ka atbildība jāuzņemas vien pašam. Tomēr, manuprāt, sāls šeit ir tajā netiešajā atgādinājumā – tikpat muļķīgi uz tāda skrejriteņa var atgadīties arī pieaugušajam, tomēr, esot viņam pie šīs ierīces stūres, ir par kādu procentu lielāka varbūtība, ka pēdējā sekundē varētu notikt koordinētāka rīcība. Varbūt viņš paspētu sevi izglābt no tādas sadursmes vai vismaz – pasargāt sevi no tik smagas avārijas.
Runājot par pusaudžiem, man nešķiet adekvāti šī vecumposma bērniem dot ierīces, kas darbināmas, neizmantojot viņu pašu spēku – tas ir, kaut ko jaudīgāku par velosipēdu. Pusaudzī ir spēks. Es pat nerunāju par tīri fizisko spēku, bet tādu protesta enerģiju, kura var negaidītākajos brīžos pārsteigt viņu pašu. Viņam šis spēks ir jāizliek fiziskajās aktivitātēs un, ja nu pie rokas nav nekādu nodarbību, var tak aizsūtīt viņu uz tālāko veikalu pēc konkrēta maizes kukulīša vai jebkā cita. Protams, arī uz velosipēda jaunietis nav pilnībā drošībā, tāpat kā vienkārši esot uz ielas, tomēr – kaut nedaudz redzamāks, un vecākiem, kā arī visai pārējai sabiedrībai, sirds mierīgāka.
Šajā pašā nedēļā desmitgadīgas meitenes, kurai galvā bija ķivere, it kā drošais treniņbrauciens ar velosipēdu beidzies ļoti bēdīgi. Meiteni notriecis braucējs uz elektroskrejriteņa, un viņai tagad ir sejas kaulu nopietni lūzumi. Mēs gan nezinām neko vairāk par šo negadījumu, tomēr pēc Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) paustā – siltajā laikā nu jau katru nedēļu esot bērni, kuri traumas guvuši saistībā ar elektroskrejriteņiem. Pēc BKUS ierosmes gaidāma informatīva kampaņa par drošību ceļu satiksmē, un kopā ar citām veselības aprūpes iestādēm slimnīca arī gatavo atklātu vēstuli par izmaiņām likumos attiecībā tieši uz elektroskrejriteņiem, taču tas viss vēl tikai gaidāms.
Nevēlos arī tikt pārprasta. Lai gan es un arī mana visnotaļ plašā ģimene ikdienā skrejriteņus neizmantojam, neesmu radikāla pretiniece šīm ierīcēm. Tomēr, manuprāt, ir pēdējais brīdis sākt intensīvāk kontrolēt to izmantošanu un noteikt papildu ierobežojumus. Jā, saprotu, ka pilnībā nosviest viņus uz brauktuves nevaram, jo tur apdraudētāki būs šie paši braucēji, bet pieļaujamais vecums – šobrīd tie ir dulnākie pusaudžu gadi – un atļautais ātrums ir pirmais, kas skan manā galvā.
Komentāri