Kurš gan ar prieku, sajūsmu un lepnumu tagad neraugās uz Latvijas valsts hokeja komandu? Sasniegums un prieks par to šī gada Pasaules čempionātā tik liels, ka grūti to izteikt vārdiem, grūti noticēt, ka tā ir patiesība. Laikam jau vajadzētu izšķirošo spēli skatīties atkal un atkal, redzēt apbalvošanas ceremoniju vēlreiz un vēlreiz, pārliecināties, ka Tamperes hokeja arēnā patiešām tiek pacelts arī Latvijas karogs!
Komanda tiek uzteikta par daudzām lietām, kas to aizveda līdz vēsturiskajam sasniegumam, un viena no tām, kuru arī man ļoti gribas izcelt, ir – sevis, sava ego nolikšana malā, atdošanās patiešām komandas, šajā gadījumā arī valsts, interesēm. Sevišķi patīkami, ka tad, kad viss jau bija noticis, netika ļoti izcelts viens vai otrs, vārtu guvējs vai piespēles devējs, netika un netiek aizmirsti arī tie, kas stāvēja aiz, pirms, blakus viņiem. Hokejistu, treneru pateicības vārdi vecākiem, vecvecākiem, hokejistu atzinība treneriem, visam apkalpojošam personālam, galu galā – vienmēr cildināts un pasvītrots laukuma sestais spēlētājs- līdzjutēji. Un nav tā, ja uzvarējām- tad tas ir mūsu (hokejistu) nopelns, ja zaudētu – bija slikts treneru korpuss -, kā nereti ir citā vidē. Kaut vai – skolā: ja skolēns eksāmenu nokārto labi – pats ir bijis ļoti centīgs; ja slikti – skolotājs neiemācīja; vai teātrī – iestudējums izdevās – trupa labi pastrādāja; neizdevās – bija slikts lugas materiāls.
Jo vairāk dzirdam komandas dalībnieku sacīto, jo vairāk pārliecināmies, ka spēļu rezultāts nav nokritis no zilām debesīm. Sportistu un viņu tuvinieku pārdzīvotās un uzveiktās grūtības, cieņa citam pret citu, vienkāršība un mērķtiecība, pasakot paldies katram, kas palīdzējis īstenot sapņus (Kaspara Daugaviņa asaras, pieminot mūžībā aizgājušo tēti, piemiņas un pateicības ieraksts nesen bojā gājušajam jaunajam vārtsargam Matīsam Kivleniekam u.c.), ir tas spēks, kas ļāva mazajam cinītim apgāzt to lielo, lielo vezumu.
Atzīšos- neesmu dedzīga hokeja fane, bet domāju, ka šoreiz ledus arēnās visu klātesošo emocijas, visdrīzāk, pārspēja Dziesmu svētku kopkorī un gājienā piedzīvojamās. Uzdrīkstos teikt, ka arī valsts himna, lai cik šķībi un nemelodiski sportistu un līdzjutēju dziedāta, šādos brīžos vistiešāk un patiesāk skar katra klātesošā sirdi.
Tik daudz neaizmirstamu emociju devusi mūs hokeja komanda! Ne tikai sportiskā pacēluma, patriotisma ziņā, viņi devuši un turpina dot cilvēcīguma piemēru!
Komentāri