Tik daudzsološi mācību gada nogalē skolēnu vecākiem izklausījās valdības solījumi pārvest uz Latviju Somijas pieredzi skolas bērnu barošanā un iedzīvināt to pie mums! Somija ir valsts, kur maltīti mācību iestādē ikvienam apmaksā no kopējās – budžeta – naudas kopš 1948.gada. No zemkopības ministra Didža Šmita teiktā varēja saprast, ka bija arī cerība skolēnu brīvpusdienu skeptiķiem pierādīt, cik veselīgas pusdienas attīstītajā Ziemeļvalstī nodrošina bērniem.
Bet tā nu iznāca, ka Latvijas delegācija pie Baltijas jūras kaimiņiem ieradās dienā, kad Somijas Dienvidu Austrumbotnijas reģionu skolu pusdienām gatavoja … cīsiņu zupu.
Kā gatavo maltīti un kā tā nokļūst mācību iestādēs, aprakstīja “Latvijas Avīze”, kuras korespondente bija Latvijas delegācijā. Tad uzzinājām, ka Somijā ēdienu mācību iestādēm gatavo centralizēti. Lielajā reģionā, kurā viesojās mūsu pārstāvji, ir sešas rūpnieciska lieluma virtuves. Visās skolās ir vienota ēdienkarte, kas mainās ik pa piecām nedēļām. Virtuvē, ko apskatīja latvieši, ik dienu top apmēram 11 tūkstoši porciju ne tikai bērniem, bet arī dienas centru klientiem. Protams, katrā iestādē ir sava virtuve, kur saņemtās porcijas sasilda, izdala, kaut ko arī gatavo uz vietas, piemēram, uzvāra kartupeļus vai makaronus, tā vēsta “Latvijas Avīze”.
Šķiet, Somijā redzētais pavisam neizklausās pēc tā, ko iedomājās mūsu amatpersonas, un nepavisam pēc tā, ko vēlētos bērnu vecāki. Gatavot centralizēti, tad vest tālu ceļu, pēc tam ēdienu sildīt… Mēs taču vēlamies tikko no plīts ņemtu, burvīgi smaržojošu maltīti, un lielākajā daļā mūsu skolu tādas arī ir. Varbūt vērts padomāt, vai savā ziņā neesam Somijai pat kādu soli aizsteigušies priekšā.
Par mūsu lielāko mīnusu varētu uzskatīt faktu, ka valstī nav pilnībā vienotas politikas par skolu ēdināšanas finansējumu, brīvpusdienas pienākas tikai sākumskolā, par vecākiem skolēniem katra vietvara lemj, kā vēlas. Taču te atkal vērts apdomāties un saprast, ja visiem pusdienas jānodrošina par publiskajiem līdzekļiem, būs daudz nopietnāk jārēķina, kā to veikt iespējami ekonomiski. Somi noteikti ir izcili izrēķinājuši, kā ar optimāliem izdevumiem pasniegt bezmaksas maltīti visiem. Taču, vai šo ceļu par labāko uzskatīs skolēnu vecāki, šaubos. Varbūt tomēr labāk piemaksāt no savas kabatas, lai paliek vecā kārtība un maltīti gatavo vietējās pavārītes.
No avīzē rakstītā var saprast, ka bezmaksas ēdināšana nav tā burvju nūjiņa, kas skolēnus aizved pie kopgalda. Arī Somijā ir līdzīgas problēmas kā mums. Piemēram, no vecāko klašu skolēniem pat trešdaļa izvairoties no skolas maltītēm gan tāpēc, ka nav draugu, ar ko kopā sēdēt, gan arī tālab, ka neapmierina ēdiena kvalitāte.
Jā, nekas nav tik vienkārši, kā pirmajā mirklī izskatās. Un, izmantojot citu pieredzi, jādomā, kuras detaļas no tās der mums, kurās varbūt esam pat atraduši veiksmīgāku risinājumu.
Komentāri