Kādu laiku likās, ka šogad runu par sēnēm nebūs, tāds sausums vasaras sākumā, ka pat sociālo vietņu sēņu grupās, kur parasti kūsā dzīvība arī laikā, kad daļa arvien secina, ka sēņu mežā vēl nav, valdīja lielais klusums.
Un tomēr pienāca arī laimes mirklis sēņotājiem. Pēc ilgstoši sausajām dienām uznāca lietus, kas siltajās dienās arvien turpinājās, un ko gan sēnēm vairāk vajag, siltumu un lietu, lai teiciens ‘’aug kā sēnes pēc lietus ’’ vārda tiešā nozīmē būtu acīmredzams. Un līdz ar lietainajām dienām arī interneta grupās atgriezās dzīvība – ar daudzkārtējiem jautājumiem par sēnēm, ar jauniem atradumiem, ar jociņiem par tikai vienreiz ēdamām sēnēm.
Arī sēņotāji no Cēsu novada dalījušies ar meža velšu pilniem groziem, lai gan arī te situācija ir atšķirīga – ir, kas laimīgi nāk pilniem traukiem mājās, bet citi vietās, kur parasti daudz sēņu, šogad atraduši vien pāris. Visā Latvijā gan viens secinājums – apakšīrnieku jeb kāpuru sēnēs šogad esot vairāk nekā citus gadus.
Neesmu aktīvākā sēņotāja un lasu tikai sev zināmās sēnes, bet kopš sēņu grupās ir iespēja šo meža velšu pasauli uzzināt daudz plašāk, iepazīstu pat tādas, kuras mežā var atrast vien retumis. Un secinu, ka katru gadu sēņotājiem ir kāda lielā aktualitāte, visticamāk, atkarībā no tā, kura sēne tajā gadā visbrašāk aug vai raisījusi vislielāko interesi. Tā pirms pāris gadiem daudziem lielais atklājums bija sēra piepes un vēl lielāks pārsteigums, ka kruzuļotais skaistums, kas uz kokiem izskatījās kā žabo, ir arī ēdams. Tāpat pavisam nesen mūsu mežos arvien plašākā skaitā – sākumā vairāk mežos gar jūru, bet nu jau arī pavisam tālu no jūras piekrastes, atklātas dzīslkāta bekas, kas pateicīgas ar to, ka visbiežāk nav jāuztraucas, ka tajās varētu mājot apakšīrnieki.
Aizvadītajā gadā daudzi jautāja par lielajām un arī dārza dižsardzenēm, ka pat es tās sāku atšķirt no mušmirēm. Tieši zināmas līdzības dēļ ar mušmiri daudzi tās tomēr izvēlas atstāt, kur ieraudzījuši, kaut dižsardzenes ir ēdamas pat svaigas, un to pazinēji tās mēdz notiesāt turpat mežā. Man atklājums bija celmenes, kas arī ir ēdamas sēnes, jo līdz tam man šķita, ka visas mazās sēnītes, kas aug uz kokiem, nav lietojamas uzturā. Tomēr arī tās nezinātājs var sajaukt ar līdzīgām, jau neēdamām skaistulēm.
Pēc šovasar feisbukā ievietotajiem attēliem noprotams, ka labi aug sviesta beciņas. Tomēr mani pārsteidza, ka šīs bekas daudzi neatpazīst, un vaicā, kas tās tādas. Vēl pēc lielās dalīšanās ar fotogrāfijām redzams, ka daudzviet izauguši vareni apaļpūpēži, kas, izrādās, arī ir pagatavojami maltītei, īpaši iecienītas no tiem ir karbonādes. Nereti šogad sēnes ienākušas arī pagalmos – nemaz uz mežu nav jāiet, tik jāsper pāris soļu pie mājas, un guvums sēņu mērcītei jau gatavs. Kāds ne tikai mežā, bet arī savā pagalmā novēro sēņu augšanu tā sauktajos raganu apļos. Un, lai cik mistiski šķiet tādi apļi, tiem ir pavisam praktisks izskaidrojums – tos veido sēņu micēlijs, kas katru gadu izplešas, tāpēc apļi gadu no gada mēdz kļūt lielāki. Interesanta tā dabas pasaule mums apkārt.
Komentāri