Cilvēkiem patīk svētki. Lai kā skeptiķi vīpsnā par tiem, kas pirmssvētku laikā šturmē veikalus un meklē tuviniekiem mazas dāvaniņas vai ko īpašu azaida galdam, pēdējo ir krietni vairāk nekā smīkņātāju. Cik svinēšanu burzmā ir patiesa prieka, kas paša izdzīvots un atrasts, cik cilvēku aizrauj masu mediju skaļās runas par svētkiem un to svinēšanas vajadzību, kas zina. Taču to, ka svētku mutulis mūs visus aizrauj sev līdzi, tā ir vienkārša un saprotama patiesība. Tēva diena, kas nu jau vairākus gadus tiek atzīmēta arī Latvijā, gan šajā svētku murdoņā īsti neiederas. Pareizāk sakot, tā ģimenēs gandrīz vai netiek svinēta. Nu jau vairāk nekā desmit gadus par šiem svētkiem runā, cenšas tos dažādi iedzīvināt, rīkojot sabiedriskus pasākumus, bet vai daudzās mājās par tiem laikus atceras un gatavojas, vai galdā tiks celta svētku maltīte, vai ir kāds īpašs rituāls, kā sveikt ģimenes galvu tēti – par to gan šaubos.
Tēva dienas svinības ne ar ko neatšķiras no daudziem citiem svētkiem, kuriem pat ir dziļas saknes un vajadzētu būt ieaustiem paaudžu atmiņā. Tā, vai atceramies Meteņus, Mārtiņus, Ūsiņus un līdzīgus latviešu gadskārtu ieražu svētkus, kas parasti tiek atzīmēti bērnudārzos un Brīvdabas muzejā, bet citur gandrīz nekur.
Vai vajadzīgi šāda formāla, ne ar sirdi izjusta svinēšana? Varbūt bērni bērnudārzos gatavos kartītes vai citus apsveikumus no rudens veltēm, lai sveiktu tēti. Tas ir jauki, bet cik tas nozīmē pieaugušajiem? Vai viņi prot saņemt šīs dāvanas ar svētku prieku?
Tēva lomu stiprināt, protams, ir svarīgi, taču vai tiešām svētki to dara? Vai varbūt tiem jārada kādi īpaši rituāli, mūsdienīgi un tādi, kas sabiedrībā gūst atsaucību. Iecienīti ir dažādi skrējieni, velomaratoni un tamlīdzīgi pasākumi. Varbūt rastos kāda uzņēmīga organizācija, kas organizētu,piemēram, Tēvu skrējienu kopā ar bērniem, kopīgu laivošanu dažādās Latvijas vietās, bet kopējā saziņā? Modernās tehnoloģijas te būtu gan noderīgas, gan saistošas dalībniekiem.
Pasākumi, kas notikuši līdz šim, lai cik daudz ieguldījuši rīkotāji, lielākoties izvērtušies diezgan nīkulīgi ar dalībnieku mazu skaitu. Un jāatzīst, šogad pat vēl nav dzirdēts, ka kāds pieminētu 10.septembri, pirmā rudens mēneša otro svētdienu, kad pasaulē un arī Latvijā pieņemts svinēt šos svētkus.
Komentāri