Laikam gan grūti atrast kādu, kurš strādā pašvaldības vai valsts darbā un neteiktu: “Tie papīru kalni, tās atskaites, kam tas viss vajadzīgs! Un paliek tikai vairāk.” Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs arī dažādās tikšanās reizēs runājis par birokrātiju.
“Mēs esam pārbirokratizējušies trakāk, nekā es biju domājis. Mums ir daudz vairāk kontrolētāju nekā darītāju. Daudz vairāk instrukciju nekā rezultātu…,” prezidents teica Krāslavā. “Mēs esam kļuvuši par uz procesu orientētu valsti. Tā vietā, lai orientētos uz rezultātu. Es domāju, būtu labi, ka kolēģi no Ministru kabineta un Saeimas – es zinu, ka viņi brauc pa reģioniem, vairāk gan skatās savas nozares problēmas, – varētu paskatīties mazlietiņ plašāk un saprast, ka tas izskatās labi, ja papīri ir kārtībā, bet kāda tam jēga, ja nav rezultāta,” tāds ir E.Rinkēviča vērtējums Valmierā ar piebildi: “Plānus, vīzijas, stratēģijas. Es atvainojos, reizēm – halucinācijas. Mēs protam sarakstīt vāliem. Dažreiz ir problēmas ar izpildi.” Savukārt Liepājā prezidents pateica tieši: “Ne visas Briseles direktīvas ir tādas, kuras pa galvu, pa kaklu jāpilda. Domāsim ar savu galvu, domāsim vispirms par savām interesēm un mazāk skatīsimies, ko par to teiks citi. Tikai tā var iegūt cieņu un uzticību.”
Vēl pavasarī eksprezidents Valdis Zatlers kādā intervijā uzsvēra: “Mūsu valsts ir kļuvusi ļoti moderna, bet tā ir nonākusi tajā situācijā, kad regulēts tiek pilnīgi viss. Un tā ir pārregulēta valsts. Tātad ir pārāk daudz normatīvo dokumentu, kas traucē cilvēkiem uzsākt savu biznesu. Mēs gribam, lai ikkatrs uzsāk savu mazo biznesu, mēs gribam, lai vidējais bizness kādreiz kļūtu par lielo. Ja tam visam traucē pārregulētu normatīvo aktu, papīru kaudze, tad viss stāv uz vietas vai kustas ļoti lēni. Mēs esam sapinušies šajās savās regulācijās. Mēs esam iebiedējuši ierēdņus līdz tādai pakāpei, ka viņi vispār neko negrib darīt. Viņi grib iet tikai uz darbu, sēdēt sapulcēs un, kā saka, novērst jebkādu rīcību, jo tas apdraud viņu eksistenci. Kā to pārraut, ir grūti pateikt, bet tam ir vajadzīga politiska griba.”
Birokrātiska, pārregulēta valsts, kurā kā mazas skrūvītes lielā pulkstenī torņa galā strādā cilvēki. Katram savs pienākums un reizē uzdevums pārbaudīt, kontrolēt ķēdē iepriekšējo, vai nav garām paslīdējis kāda normatīvā akta apakšpunkts, izvērtēt, kā padarīts. Tad savu veikumu var dot nākamajam, un tā tik uz priekšu līdz Valsts kontrolei, kas pateiks patiesību, kas der, kas neder, kas cilvēkiem vajadzīgs, kas ne, kur samaksāts par maz, kur par daudz.
Birokrātiska valsts, kurā aizgūtnēm runā par radošumu, kaut kā dīvaini. Radošumam jāļaujas visās jomās. Taču vai tiešām vērts riskēt, ja strādā algotu darbu kādā institūcijā? Ir panti, punkti, apakšpunkti, pārskatu veidlapas, kur katram jābūt skaidram, kā izpildīt un aizpildīt. Ja nepareizi ievilkts ķeksītis, kontrolētājam iespēja sevi parādīt. Un tā no rīta līdz vakaram burta kalpi klabina klaviatūras, veido tabulas un izdara secinājumus. Tie vienkārši – atbilst vai neatbilst, kāds risks, ja liels, nedarām, nav vērts kādu kaitināt. Vienmuļāka, nogurdinošāka darba diena, bet bez pārmetumiem, ka kāda ideja nekam neder. Un kurš beigu beigās uzņemsies atbildību, ja neizdosies? Iestādei būs kauns, jo atbild taču visi.
Rudens tāds nostalģisks laiks. Domas skrien nākamajā gadā, jo jārindo skaitļi nākamā gada budžeta projektā. Skaidrs, ka dzīvosim labāk, jo naudas būs tikpat cik pērn un aizpērn, skaidros vara. Un darītāji valsts un pašvaldību iestādēs neiebildīs, neatgādinās, ka viss kļuvis dārgāks un to pašu izdarīt vairs nav iespējams. Kā runāsi pretī? Ētika jāievēro, un darbavietu taču vajag. Birokrātijas vadītāji visu zina labāk un arī saprot, ka laist brīvu vaļu iebildumiem nedrīkst, jo būs nepatīkama papildu skaidrošanās, nāksies meklēt argumentus, apelēt pie saprašanas, ka vajadzību daudz un visiem naudas nepietiek. Kāršu nams jāsargā.
Un tas jau ir stāsts par neuzticēšanos. Kolēģis neuzticas kolēģim, priekšnieks darbiniekam, vadītājs padotajiem tāpat kā hierarhijā nākamais viņam. Neuzticēšanās ir radījusi birokrātiju, katras darbības regulējumu.
Laikam jau pie vainas latviskā skaudība – ka tik otram neizdodas labāk, ka viņš neizdomā ko ievērības cienīgu, ka tik viņam netiek vairāk. Katram savs būrītis, maza atbildībiņa vai, pareizāk, izdabāšana nākamajam līmenim, un dzīve šķiet tik vienkārša.
Valsts kontroles padomes locekle Kristīne Jaunzeme šajās dienās norādījusi: “Uzticēšanās valsts pārvaldei ir saistīta ar iedzīvotāju priekšstatiem par valsts pārvaldē nodarbināto spēju uzņemties atbildību, izvērtēt un atzīt kļūdas, ja tādas ir pieļautas, kā arī ar priekšstatiem par individuālo atbildību par darba kvalitāti, pieņemto lēmumu un rīcības atbilstību normatīviem un sabiedrības interesēm.”
Tik tālu nu esam. Vai iesim vēl tālāk, vai tomēr Valsts prezidenta teiktajā vērts ne tikai ieklausīties, bet arī kaut ko darīt? Ar ko sākt? Varbūt ar vietējo varu. Kā pilotprojektu, kā eksperimentu, kurā mācās cits citam uzticēties bez normatīvo aktu citēšanas.
Komentāri