Par to, ka pārtikas cenas nav pa kabatai daudziem, ir viena no tēmām, par kurām tiek runāts un runāts, bet risinājuma nav un, visticamāk, arī nebūs. Ne jau pircējs regulē cenas. Viņš vienīgi var nepirkt. Vienmēr kāds nevarēs atļauties nopirkt to, ko vēlas, un arī ikdienā nepieciešamo. Tāpat no tēmu loka neizzūd aicinājums pirkt un ēst vietējo audzētāju, ražotāju pārtiku. Un atkal – ne katrs to var atļauties.
Var ticēt, var neticēt, bet Latvijas Tirgotāju asociācija, atsaucoties uz regulāri veikto pārtikas preču cenu salīdzinājumu tirdzniecības vietās Latvijā, vēsta, ka septembrī produktu cenas ir samazinājušās. Lūk, piemēri: piena produktiem šogad septembrī, salīdzinot ar pagājušā gada septembri, vērojams cenu samazinājums robežās no 8% līdz 39%, tostarp pienam cena samazinājusies par 39%, kefīram – par 35%, bet Krievijas sieram – par 23%. Savukārt maizes un labības izstrādājumu kategorijā miltu cena septembrī sarukusi par 15%, auzu pārslām cena samazinājusies par 74%, rīsiem – par 23%. Tajā pašā laikā maizes cena palielinājusies par 55-58%. Tostarp asociācija norāda, ka baltmaizei vidējā cena pagājušā gada septembrī bija 1,31 eiro par kilogramu, taču šobrīd tā sasniegusi 3,1 eiro. Rupjmaizei cena kāpusi 2,2 reizes – no 1,12 eiro pērn septembrī līdz 2,51 eiro šogad septembrī. Augļu kategorijā cenas kritušās un turpina samazināties tikai banāniem – patlaban tie maksā 1,31 eiro par kilogramu, kamēr pirms gada banānu cena bija 1,64 eiro par kilogramu un 1,59 eiro kilogramā šovasar. Savukārt citroniem gada laikā cena pieaugusi par 11%, bet kivi – par 36%. Dārgāki nekā pērn, par 49,6 procentiem, ir garie gurķi, par 17% – tomāti.
Piemērus var turpināt. Taču izskan patērētājam laba ziņa – cenas samazinājušās. Tas nekas, ka tikai dažiem produktiem un ar tiem vien paēdis nebūsi, jo vajag, ne tikai gribas, klāt arī ko citu. Var galdā likt gaļu, kas gada laikā kļuvusi lētāka par 14% līdz 37%.
Saka jau, ka katram cilvēkam ir iecienītākie produkti un to ražotājs. Tikai diemžēl daudzi izvēlas tos, kas tiek piedāvāti akcijās vai todien ir lētākie. Un vispārējs cenu samazinājums uz to neattiecas.
Sabiedrības dzīves līmeni mēra dažādi. Tajā pašā laikā, uzskatot, ka kaimiņš gan labi dzīvo, nenozīmē, ka apskaustais tā jūtas. Nepārtraukta spēle ar skaitļiem, kur būtiskākais ir – ko izcelt,ko pateikt sākumā vai beigās. Tikai cilvēks klausoties pabrīnās, paskatās maciņā vai ieskatās bankas kontā un šķērmi pasmīn. Sak, tas nav par mani.
Nākamnedēļ sākas ikgadējā Karotīšu kampaņa kvalitatīvu vietējo pārtikas produktu patēriņa veicināšanai. To organizē Zemkopības ministrija un Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācija sadarbībā ar pārtikas veikalu tīkliem. Kurš vairs atceras, kas ir zaļā, kas bordo karotīte! Izrādās zīme “Zaļā karotīte” ir piešķirta 134 uzņēmumu 593 produktiem, bet “Bordo karotīte” – 52 uzņēmumu 279 produktiem. Zaļā tiek piešķirta produktiem, kuri ražoti Latvijā no vietējām izejvielām un atbilst paaugstinātām kvalitātes prasībām. Savukārt Bordo produktiem, kuru pilns ražošanas cikls tiek veikts Latvijā, produkts atbilst paaugstinātas kvalitātes prasībām, bet ražošanai nepieciešamās izejvielas var nebūt vietējās. Pirkt vietējo nav tikai pārtikas produktu kvalitātes, bet arī valsts ekonomikas attīstības jautājums.
Vien jautājums ir cits – vai šie ar īpašo “karotīti” apzīmētie produkti arī iekļaujas tajā cenu samazinājuma procentā, par ko ziņo Tirgotāju asociācija. Ja ne, tad, lai cik pievilcīgi tie būtu, vai daudzi tos izvēlēsies?
Komentāri