Dienā, kad Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests saņēma rekordlielu izsaukumu skaitu, arī es biju devusies ceļā uz noteiktu galamērķi. Tas gan bija jau kaimiņu novadā, bet, kā jau zināms, vētra savu spēku izpauda visā Latvijā.
Kad tuvojos vietai, uz kuru veda samērā neliels zemes ceļš, tam pāri visā garumā bija pārkritis koks – turklāt tik liels, ka sapratu, saviem spēkiem to neizkustināšu. Apņēmību tomēr nezaudēju – braucu pa nedaudz garāku apkārtceļu, cerot, ka tur vētras nedarbu nebūs, bet, ak tavu nedienu, arī tur pavisam tuvu galamērķim koks bija pārkritis pār brauktuvi tā, ka neko ar to izdarīt bez papildu instrumentiem nebija iespējams. Palika vēl trešais ceļš – gana plats, lai būtu cerība, ka, pat ja kāds koks būs nogāzies, tas nebūs šķērsojis visu braucamo daļu. Un tomēr atkal vēja spēks bija pievārējis pat divus kokus uzreiz, tādēļ nācās griezties atpakaļ.
Izlēmu braukt tur, kur varu tikt vistuvāk galamērķim, un tālāk iet kājām. Tikusi līdz iecerētajai vietai, ieraudzīju, ka man pretī brauc brīvprātīgo ugunsdzēsēju mašīna. Tā bija cerība, ka ceļš, kas man vajadzīgs, ir atbrīvots! Un tā arī bija. Tā tomēr nokļuvu arī sev nepieciešamajā galamērķī. Bet jāteic, ka pirmo reizi dzīvē piedzīvoju, ka, lai pa kurieni brauktu, līdz iecerētajai vietai nonākt nevarēju. Tādēļ vēl vairāk novērtēju, cik šādos brīžos, kad glābšanas dienestam ir darba pilnas rokas, ir labi, ka ir šādi brīvprātīgie glābēji. Un cik šajā gadījumā viņiem ir liela nozīme, lai arī tādās apdzīvotās vietās, caur kurām neved galvenās nozīmes ceļi, bet kur tāpat dzīvo cilvēki, operatīvi tiktu sniegta palīdzība.
Pieļauju gan, ka līdzīgi kā man ziemā mašīnā ir lāpsta un smiltis, lai brīžos, kad kaut kur ir pārāk slidens, pati saviem spēkiem tiktu galā, arī attālāku vietu iedzīvotāji tur pa rokai instrumentus, kas vētrainās dienās var lieti noderēt, lai varētu nokļūt tur, kur nepieciešams. Taču ar pieredzējušu cilvēku palīdzību viss notiek krietni vienkāršāk.
Jāteic, brīvprātīgo ugunsdzēsēju mērķis ir tieši palīdzēt ugunsdzēsības un glābšanas dienestam, īpaši lauku teritorijās. Ja, runājot par kritušajiem kokiem, minūtes nav tik izšķirošas, tad skaidrs, ka ugunsnelaimēs katra minūte ir no svara. Tādēļ man šķiet nenovērtējami, ka ir cilvēki, kas, neskatoties uz mūsdienu aizņemtību un arī to, ka šobrīd tam nav nekāda valsts atbalsta, turpina šo darbu darīt, jo tāda ir viņu vēlēšanās. Tas ir katra šī cilvēka entuziasms, lai kas tāds būtu iespējams.
Komentāri