Pasaule mainās ļoti, ļoti strauji, bet mēs turpinām dzīvot pēc pirms gadiem pieņemtām stratēģijām un plāniem. Teikt, ka viss no pirms gadiem iecerētā ir aplami, protams, nevar. Piemēram, par Latvijas robežas ar Krieviju un Baltkrieviju nostiprināšanu un pārraudzīšanu vairs nevajadzētu runāt, visam jau būtu jābūt kārtībā. Un, ja starptautiskā dzelzceļa līnija “Rail Baltica” jau būtu gatava, pieļauju, mēs varētu justies drošāk.
Bet ir ieceres, kuras šajos apstākļos varbūt labāk atlikt. Tagad gan par akustiskās koncertzāles būvniecību Rīgā runā klusāk, bet var noprast, ka atlikta šī ideja nav. Taču, ja tomēr notiek ļaunākais un Krievzeme nolemtu pret Eiropas Savienības tuvākajām valstīm izmantot ieroču argumentus, kur patverties lielās galvaspilsētas iedzīvotājiem, nekas nav dzirdams. Pagājušajā gadā, kad Eiropu un tajā visvairāk Baltijas valstis satricināja neģēlīgais Krievijas iebrukums visā Ukrainā, kādus mēnešus vismaz mediji centās izzināt, vai ārkārtējās situācijās ir glābiņa iespējas. Bet nu, šķiet, apklusuši arī tie.
Redzot, cik nesodīti un zibenīgi var rīkoties ļaunums, vai uz budžeta apspriešanas galda nevajadzētu celt arī ko civilo iedzīvotāju aizsardzībai paredzēto? “Latvijas Avīze” citē Jāņa Sārta, NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra vadītāja X vietnē (tviterī) rakstīto: “Kā jau bija paredzams, pasaule strauji kļūst nedrošāka un nestabilāka. Tas ir jāpieņem un jāatzīst. Manuprāt, šobrīd, domājot un lemjot par līdzekļu sadali, infrastruktūras attīstību un spēju attīstību, jāpieņem, ka realizēsies pats drūmākais scenārijs. Savukārt, realizējot gan iekšējo, gan ārējo politiku, jādara viss, lai no šāda scenārija izvairītos.”
Pieļauju, ka J.Sārts vairāk uzsver valsts militāro un drošības struktūru potenciālu, infrastruktūras pilnveidošanu, taču, domāju, turpat blakus ir arī civilā aizsardzība un ne tikai katastrofu centru celtniecība. Saprotams, militārā apdraudējuma gadījumā ne valsts, ne reģionu un ne pašvaldību mērogā pilnībā pasargāt ikvienu nebūs iespējams, iedzīvotājiem vismaz pirmajās stundās, dienās jāprot pašiem rīkoties. Tomēr “(..)Valsts atbildība ir piedāvāt sabiedrībai konkrētus pašorganizēšanās modeļus, lai iedzīvotāji zinātu un spētu rīkoties atbilstoši savai pārliecībai ”, vēsta Aizsardzības ministrijas tīmekļvietne. Vai mēs kāds zinām kaut ko par šiem modeļiem? Un lielajās pilsētās laikam gan tajos vajadzētu būt paredzētai saprotamai iespējai patverties briesmu brīdī.
Vai tomēr šis laiks neprasa pārskatīt kādas uz attīstību vērstas ieceres un darba kārtībā iekļaut to, ko pieprasa situācija? Jā, bruņotos spēkus stiprina visos vajadzīgajos veidos un virzienos, NATO partneri ir atbildīgi un ne soli neatkāpjas no solītā. Visu bruņoto spēku veidu mācības kopā ar sabiedrotajiem apliecina, ka esam stipri. Un esmu pārliecināta, ka gan Latvijas, gan Eiropas Savienības un NATO valstu politika nekad nepieļaus “drūmāko scenāriju”, kā to nosauc J.Sārts. Tomēr skatīties uz civilo aizsardzību un tai vajadzīgo infrastruktūru tikai ar vienu acu kaktiņu ir par maz.
Komentāri