Ziemeļu puslodē – rudens. Latvieši saka – dzejas, pārdomu, veļu laiks. Ja nu gluži veļus uz mājām neesam aicinājuši, tad kapos ar iedegtām svecītēm viņus pieminējuši, kaut domās, droši vien esam. Varbūt klusībā par kaut ko arī paldies pateikuši. Varbūt, tādās reizēs tiekoties ģimenēm, arī labos vārdos atcerējušies. Un cik bieži, pārāk bieži secinājuši – kāpēc tos siltos vārdus, to paldies nepateicu tad, kad cilvēks bija vēl dzīvs, bija man blakus.
Patiesi, kāpēc mums tik grūti pateikt paldies pašiem tuvākajiem? Varbūt kļūdos, un būtu labi, ja tā, bet man šķiet, arī pati sevi vērtējot, ka pārāk reti tuvajiem pasakām, ka viņus mīlam, ka viņi mums ir svarīgi, ka esam pateicīgi par kaut ko dzīvē kopīgi pieredzēto, pārdzīvoto, izdarīto…
Mums ir daudz veidu, kā pateikt publisku paldies, piešķirt titulus un apbalvojumus par ieguldījumu sabiedrības, pilsētas vai pagasta, arī valsts labā. Tas, neapšaubāmi, ir vajadzīgs – gan motivējoši, gan audzinoši. Bet kā ar paldies sacīšanu tiem, kas sabiedriskajā novērtējumā neiekļaujas? Kādēļ pārāk bieži to labāko par cilvēku, viņa talantiem, labajām īpašībām uzzinām nekrologā vai atmiņu aprakstā. Vai cilvēks, ar kuru mūsu ceļi vairs nekrustojas, zināja, cik svarīgu, vajadzīgu lomu ieņēmis mums nozīmīgos dzīves mirkļos? Un, ja grūti pateikt skaļi, var taču uzrakstīt, nosūtīt īsu vēstulīti, kartīti. Tagad taču tas pavisam ērti – visi sociālie tīkli internetā pieejami. Kaut vai īsziņu telefonā nosūtīt taču protam un varam!
Neesmu pārliecināta, vai mums vajag no Amerikas aizņemties Halovīna svinēšanu, tam vajadzīga laika pārbaude, bet, ja kādam tas ļoti patīk, lai būtu! Taču tālajā aizokeāna kontinentā – ASV un Kanādā – ir kāds cits, manuprāt, aizņemšanās vērts pasākums – Pateicības diena, kas izsludināta kā valsts svētki. ASV Pateicības diena tiek svinēta novembra ceturtajā ceturtdienā, bet Kanādā to atzīmē oktobra otrajā pirmdienā. Šajā dienā ir pieņemts ieturēt īpaši gatavotas pusdienas ģimenes lokā un izteikt pateicību saviem ģimenes locekļiem. Vai tas nav tas, kā mums pietrūkst – pateikt paldies māsai, brālim, brālēnam, tantei, vecamtēvam, jo par ko, taču noteikti atrastos. Bet varbūt tas jāpasaka, nekādu īpašu dienu negaidot, tūlīt, šodien pat, jo rītdienai jau būs pavisam cita krāsa.
Komentāri