Šonedēļ ziņu vietnēs izskanēja OECD pētījumā iegūtie dati, ka skolēnu zināšanas Latvijā kļūst vājākas. It sevišķi – sasniegumi mazinās tieši matemātikā un lasīšanas prasmēs. “Kā redzams no datiem, visās attīstītajās valstīs skolēni aizvien mazāk saprot no matemātikas, dabaszinātnātnēm un arī lasa aizvien sliktāk. Tam noteikti ir vairāki iemesli (tostarp viedtālruņu ienākšana bērnu dzīvē). Bet viena no galvenajām versijām – šie ir rezultāti “kompetencēs balstītajai” izglītībai un “modernajām” pedagoģijas pieejām. Tādām kā, piemēram, domai, ka pedagogs ir nevis autoritāte, bet “klases konsultants” un citām mūsdienu progresīvi-ierēdnieciskajā žargonā aprakstītām dīvainībām,” tā OECD pētījuma datus komentē pusaudžu psihoterapeits Nils Sakss Konstantinovs. Viņš savā feisbuka kontā raksta, ka “drīzumā mēs redzēsim dārgas privātskolas, kuras piedāvās tradicionālo skološanu, kāda tā veidojās Eiropā 70. un 80.gados. Kā arī atgriešanos pie klasiskākām disciplīnas prasībām skolā. Diemžēl skolas, kas spēj sniegt reālas zināšanas un disciplinētu vidi, kur tās iegūt, drīz var kļūt par privilēģiju, kas būs pieejama tikai dažiem. Pārējiem būs jādzīvo horizontālā līmeņotā pieejā ar kompetencēs balstītām prasmēm…”
Par projektu “Skola 2030” un kompetenču pieejā balstīto mācību procesu viedokļi dalās jau kopš pašiem idejas pirmsākumiem. Arī man kā vecākam kompetencēs balstītie mācību materiāli ne reizi vien ir sagādājuši galvassāpes un neizpratni – vai tiešām es vairs neprotu risināt uzdevumus, kas paredzēti 3., 4.klasei? Proti, šīs jaunās metodes tik krietni atšķiras no tā, ko savulaik mācījāmies skolā mēs paši, ka gribot negribot jāprāto, vai šī patiesi ir īstā pieeja mūsdienīga cilvēka ilgtspējīgai nākotnes izglītībai.
Šogad mana vecākā meita mācās 4.klasē, un visā klasē kopumā ir uzkrītošs kritums matemātikā vidējā sniegumā – mācību viela nāk klāt aumaļām, bet skolēni, šķiet, netiek līdzi prasītajam, rezultāti grozās tikai mazliet virs vidējā. Skolotāji, protams, tur neko daudz līdzēt nevar. Ko prasa valstī izstrādātās normas, tas arī jādara, tomēr vēl pēc šiem pētījuma datiem ir skaidrs – kaut kur ir liela problēma.
Pērn pavasarī daudzi jutās ļoti vīlušies arī pēc 9.klašu matemātikas eksāmena rezultātiem – tie bija daudz vājāki nekā citkārt. Un tomēr tas tika vairāk skaidrots ar mums visiem tik neērto un nepatīkamo “Covid-19” pandēmijas periodu, kad daudzviet mācības notika attālināti. Protams, arī to, ka pirmo reizi pamatskolas beidzēju eksāmenus vērtēja centralizēti, ne savā mācību iestādē.
Šobrīd gan jādomā – vai tiešām pie vainas bija tas, vai tomēr ir jāvērtē, kā kompetenču pieeja un modernais “Skola 2030” modelis bērnus vada tālāk. Sevišķi satraucoši tas ir skolēniem, kas tā mācās jau no pirmajām klasēm. Ko nu, ja pēc gadiem pieciem tomēr izlems atgriezties pie “vecajām metodēm”, bet bērni klasiskā veidā uzdevumus un problēmas risināt vai nepratīs, jo domāšanas pamatā jau būs likta kompetenču mazliet juceklīgā pieeja?
Arī lasīšanas prasmes ir problēma. Šeit gan, jādomā, pie vainas patiesi varētu būt moderno tehnoloģiju arvien vairāk augošā tendence pārņemt bērnu un pusaudžu brīvo laiku. Kā vecāks nenoliegšu, ka mazliet skumdina fakts – arī skolā daļa mājas darbu ir jāpilda tiešsaistē, izmantojot planšetes vai datorus, tajā pašā laikā arvien mazāk pedagogu mudina lasīt grāmatas, jo ir attaisnojums – bērniem nav intereses, viņi tāpat mājās nelasa.
Tāpat saskaņā ar OECD datiem Latvijā ir maz skolēnu ar zemiem sasniegumiem mācībās, taču mazāk ir arī izcilu skolēnu ar augstiem rezultātiem nekā vidēji OECD valstīs. Tas nozīmē, ka Latvijā skolotāji vairāk uzmanības velta audzēkņiem, kuri mācās sliktāk, palīdz sekmes uzlabot, bet mazāk vērības velta ļoti talantīgajiem skolēniem, minēja pētījuma vadītāja Latvijā Rita Kiseļova. Šeit nākas piekrist N.S. Konstantinova teiktajam, ka drīz pienāks laiks, kad vecāki, kam rūp bērnu izglītība, patiešām izvēlēsies privātas skolas, kas piedāvās klasisku pieeju izglītībā ar noteiktām prasībām, uzvedības normām un skolas personālu kā autoritātēm, uz kurām bērniem tomēr ir jāraugās “mazliet no apakšas”.
Šobrīd, kā daudzviet redzam, robeža cieņā starp skolotāju un skolēnu ir kļuvusi pat neeksistējoša. Jaunieši uzskata, ka skolotājs patiesi vairs nav autoritāte, kurš jāņem vērā, no kura būtu jābūt zināmam respektam. Kāds feisbuka lietotājs Juris Mendziņš par to raksta šādi: “Interesanti, ka pēc OECD datiem Japānā un .. Katarā, kur acīmredzot tradīcijas tiek turētas cieņā, disciplīna vēl nav sagrauta un procesu progresivizācija nav skārusi izglītības sistēmu, ar rezultātiem viss ir labi.”
Tas liek aizdomāties, ka patiešām morāles, ētikas un disciplīnas normas ir pamati arī kvalitatīvai, jēgpilnai un labai izglītībai, ko iegūst bērni.
Komentāri