kristapam Porziņģim trauma! Vai ir kāds, kas par to nav dzirdējis, lasījis? Jā, viņš ir daudz sasniedzis, jā, var tikai sapņot būt viņa vietā – visas pasaules uzmanībā, slavā. Par atalgojumu, kuru viņš saņem, pat sapņot nav vērts – nebūs. Un neba jau viņš tāds vienīgais, ir tik daudz citu, kas nopelna daudz vairāk. Vienā dienā vairāk nekā es visā mūžā…
Laikam jau tai sportā kaut kas ir, ja sabiedrība tam pievērš tādu uzmanību un ir gatava par to maksāt tik dāsni. Un man patiešām neskauž un nav žēl, jo saprotu, ka “izsisties” līdz pasaules elitei nav ne dots, ne lemts katram, tikai stiprākajiem, tikai uzņēmīgākajiem, tikai neatlaidīgākajiem, pašiem, pašiem labākajiem. Un vai gan varētu noniecināt sportistu panākumus, ja viņi nes arī savas valsts vārdu pasaulē, ja sniedz mums tik daudz pozitīvu emociju, lepnumu, saviļņojumu. Vēl šobrīd, atceroties par Latvijas hokeja komandas izcīnītajām bronzas medaļām šīgada Pasaules čempionātā, par lielisko, saliedēto basketbola komandu, skaistajām spēlēm, pārsteidzošajām uzvarām pār pasaules līderkomandām, prieks un lepnums par šiem panākumiem nekur nav zudis. Sportistu sniegums arī katram no mums ļāva justies kā labākajiem, ļāva sildīties pasaules slavas saulītē, un tas, bez šaubām, ir nenovērtējami.
Tomēr nez kādēļ neatstājas kāda uzmācīga doma, ka, neraugoties uz iepriekš sacīto, viss nav gluži tik nepārprotami. Un runa laikam ir par samēru. Nē, ne par atalgojumu, ne par to, cik naudas iekrīt katra sportista maciņā, bet par mums, sabiedrību. Kas mums ir svarīgs, interesants, saistošs, nozīmīgs, īpaši šajā politiski sarežģītajā laikā? Un vai tas, ka sabiedrībai joprojām vērtību skalā visaugstāk ir fiziskais spēks, izveicība, nenoved pie tā, ka tik daudziem savu pārspēku vajag izrādīt arī kaujas laukā. Liekas tik netaisnīgi, ka tik daudz cilvēku iet bojā nejēdzīgā karā, tik daudz līdzekļu tērēts, cenšoties pārspēt citus nāvējošu ieroču ražošanā tā vietā, lai papūlētos neaizlaist šo planētu “pa pieskari”, tā vietā, lai atvēlētu līdzekļus zinātnei, izglītībai, medicīnai, mākslai.
Un tieši par sasniegumiem, panākumiem šajās jomās mēs zinām, interesējamies un lepojamies pārāk, pārāk maz. Vai varam nosaukt kādu Latvijas zinātnieku, kurš ieguvis ievērību starptautiskā līmenī, rakstnieku, dzejnieku, kura darbi tulkoti citās valodās? Varbūt ar mākslinieku vārdiem un uzvārdiem būtu mazliet vieglāk, bet tikai mazliet.
Un tā nezināšana, neieinteresētība par spēka samēriem fiziskajā un intelektuālajā pasaulē sākas jau no skolas sola. Vai zinām, kuri skolēni pagājušajā mācību gadā izcīnījuši zelta, sudraba un bronzas godalgas starptautiskajās un pasaules mācību priekšmetu olimpiādēs? Izrādās, 2022./2023. mācību gadā 123 Latvijas izglītības iestāžu skolēni piedalījās 24 Baltijas, Eiropas un pasaules mērogā pasākumos. Salīdzinot ar pagājušo sezonu, šogad skolēnu sasniegtie rezultāti ir būtiski kāpuši: iegūtas septiņas zelta medaļas, 20 sudraba medaļas, 28 bronzas medaļas, kā arī 12 atzinības raksti par labu sniegumu. Ziņas par to meklēju jau agrāk, bet tās publiskajos medijos parādījās tikai aizvakar. Vai nav tā kā par vēlu? Turklāt panākumu guvēji nav nosaukti vārdā, nemaz nerunājot par šo panākumu kaldinātājiem skolotājiem. Klusi un nemanāmi viņi atgriezās mājās, varbūt tikai skolas biedri un skolotāji pasniedza ziedus, mammas un tēti nobirdināja prieka asaras. Kā rāda iepriekšējo gadu pieredze, uzmanība un novērtējums no Izglītības un zinātnes ministrijas un Ministru kabineta vēl gaidāms. Laikam jau arī vārdi tad tiks nosaukti. Agrāk nebija vajadzības, sabiedrībai taču tas nebija interesanti.
Komentāri