Briežu dārzā “Saulstari” mīt staltbrieži, baltie brieži un dambrieži. Tos aizvien biežāk apciemo tūristi. Arī pirms Ziemassvētkiem.
Mores pagasta “Saulstaros” briežus var aplūkot jau 11 gadus. Tas bija pirmais privātais briežu dārzs Latvijā. Tagad visos gadalaikos, iepriekš piesakot ekskursiju, ar cēlajiem savvaļas dzīvniekiem tiekas skolas bērni, ģimenes, kuras atradušas laiku pabūt pie dabas.
“Dārzā ir daudz vairāk dzīvnieku, tā, ko redz tūristi, ir tā sauktā fermas daļa. Tajā ir arī pieradināti dzīvnieki, kuri kļuvuši ļoti ziņkārīgi. Viņiem garšo graudi, auzas, visvairāk maize, tāpēc, dzirdot cilvēku balsis, steidzas tuvāk žogam pēc ciemakukuļa,” stāstīja dārza saimniece Māra Paeglīte.
Staltbriežu govis un buļļi, kurus mīļāk dēvē par meitenēm un puikām arī šoreiz našķojās ar auzām un ļāva ienācējiem stāties viņu bara priekšgalā.
Dabā bara vadone ir kāda briedene un hierarhija esot jāievēro pavisam stingri.
“Brieži ir skaisti un cēli, bet viņi zina savu vietu barā. Ja to aizmirst, tad seko gauži nežēlīgas cīņas,” briežu sadzīvē iedziļinājusies Māra, sakot, ka šie brieži cilvēkus uzskata par pārākiem, bet tieši tādēļ tikai dažus saimnieki tuvinājuši mājdzīvnieka statusam. Pārējie ir un paliek savvaļas dzīvnieki, kuri izsenis līdzās pastāvējuši cilvēcei.
Hobija dārzs gadu gaitā pārveidots par nopietnu selekcijas saimniecību, kurā akurāti notiek vaislas darbs. Aizvien vairāk zemes īpašnieku izvēloties kārtot saimniekošanu tā, lai būtu materiāls un emocionāls gandarījums par ieguldīto. Arī “Saulstaru” saimnieki ir priecīgi par savulaik pieņemto lēmumu – laukus, kur augkopība nebija rentabla, izmantot noganīšanai. Tagad uzcelta arī viesu māja, tajā notiek gan konferences, gan cilvēki nakšņo, iet pirtī. Medī un makšķerē.
“Tas taču ir tik labi, ka tagad, kad visiem trūkst laika, ir stress, atrodas brīdis, lai pabūtu ārpus pilsētas. Bērni apskata dzīvniekus. Morē ir arī saimniecība, kurā audzē strausus, bet pie mums ne tikai staltbrieži, bet arī baltie brieži, kurus atvedām no Skotijas, lai mūsu zemē būtu balto briežu populācija,” vērtēja Māra Paeglīte.
Par ziemeļbriežiem saimnieki pagaidām tikai priecājas gluži tāpat kā bērni, kuri cer, ka arī pie viņu namdurvīm reiz piestās Ziemassvētku pajūgs, kurā būs iesēdies Ziemassvētku vecītis, rūķi, bet pa sniegotajām vai, kā šajā gadā, pāri zaļām ārēm vilks ziemeļbrieži.
“Lai pieradinātu briedi vilkt kamanas, ir ļoti grūti jāstrādā. Tas viņam jāmāca no pirmajām dzīves stundām, jāpieradina pie iemauktiem, kakla siksnas. Bet gluži neiespējami tas droši vien nav. Pirmie, ko izmantoja kamanu vilkšanai, bija ziemeļbrieži, bet ir redzēti attēli, kas tapuši cariskās Krievijas laikā, tad kamanas vilkuši arī aļņi,” pastāstīja Māra, kura priecājās, ka pagaidām pie viņiem ar pārdrošu ideju un vēlmi noīrēt kādu briedi dāvanu izvadāšanai vēl neviens nav griezies.
“Labāk jau uz briedi paskatīties, paklusēt. Tas ir skaists brīdis,” noteica Māra. Paeglīšu ģimenē Ziemassvētki esot īsti ģimenes svētki, kad laiku kopā būšanai atrod bērni, mazbērni, pārējie radi. Ziemassvētku vakarā “Saulstaros” būšot vismaz divdesmit savējo, bet briežiem svētku cienastā būšot maizīte, jo tā, briežuprāt, smaržojot un garšojot vislabāk.
Komentāri