Kuram gan nepatīk pasapņot par nākotni vai kavēties jaukās vakardienas atmiņās? Tas dod spēku un ceļ pašapziņu, arī citi uzzina. Tā tas ir cilvēkiem un arī vietām.
Veselava – viens no mazākajiem rajona pagastiem, cauri gadu desmitiem spējis pastāvēt, tā ļaudis aizgājuši pasaulē, lepodamies ar dzimto vietu, un mājās atnesuši jaunas vēsmas. Arī šobrīd laukos ir gluži vai laikmetu grieži – gaidāmas pārmaiņas. “Kāda būs Veselava, kā mēs te dzīvojam šodien, ar ko lepojamies, cik esam stipri – tie ir jautājumi, kuri mūs, veselaviešus, satrauc,” uzsver sieviešu kluba “IEVA” dalībniece Dace Kalniņa. Lai rastu atbildes, kluba dalībnieces īstenojušas vairākus projektus – “Īpašais manā sētā”, “Veselava vakar”, bet nesen pagasta ļaudis satikās sarīkojumā “Veselava vakar šodien, rīt”.
– Par nākotni runāt grūtāk nekā par pagātni, – lai arī cik skaudri tas neskanētu, sacīja pagasta padomes priekšsēdētājs Egils Gruzde un piebilda: – Kā pašvaldības vadītājs es to nezinu, bet kā veselavietis zinu, kādu gribētu Veselavu redzēt.
Desmit gadus Latvijā tiek muļļāta administratīvi teritoriālā reforma. Mainās ministri, mainās koncepcijas. Priekšpēdējā variantā Veselava pielikta Priekuļiem, bet pēdējā modeļa vēl nemaz nav.
– Pašvaldībai atsūtīja anketas, kurās bija jāieraksta, kādu redzam pagasta nākotni. Uzrakstījām, ka Veselava spēj pastāvēt patstāvīgi. Zinot, ka reforma ir neizbēgama un iespējama piespiedu apvienošana, piebildē pierakstījām, ka varbūt varam apvienoties ar Vaivi vai Priekuļiem. Ministrijā izlasīja to, ko gribēja, un kartē mūs pievienoja Priekuļiem. Kad jautāju, kāpēc tā, atbilde bija vienkārša – jūs taču laužaties uz Priekuļiem. Bet priekuliešiem savukārt – jā, jūs varat pastāvēt patstāvīgi, bet Veselava grib pie jums, – stāstīja Egils Gruzde un piebilda, ka pagastu apvienošanā vislabāk redzama valsts attieksme pret lauku pašvaldībām.
Ja vēl pirms gadiem sešiem nelielajā pagastā pat bija grūti runāt par attīstību, tad pēdējos gados daudz kas mainījies. Šogad no pašvaldību izlīdzināšanas fonda Veselavas pagasta padome saņēma vien astoņus tūkstošus latu. Iespējams, jau aiznākamgad pagasts dzīvos ar savu naudu. Tas ir vislabākais apliecinājums attīstībai. Arī veselavieši redz un jūt, ka pagasts attīstās. Jūtams, kā ienāk Eiropas nauda. Un, kā atzīst pašvaldības vadītājs, naudu nav grūti atrast, arī līdzfinansējumu. Uzņēmēji izrāda aizvien lielāku interesi par pagastu krustcelēs, stratēģiski nozīmīgā vietā.
– Viens no pašvaldības uzdevumiem ir veicināt uzņēmējdarbību – sagatavot vidi, lai uzņēmējs nāk un strādā, bet vietējiem būs darbs, pašvaldībai nodokļi tālākai attīstībai. Skandināvijas valstīs, Austrijā, Vācijā esmu bijis vēl mazākās pašvaldībās nekā Veselava, kuras pastāv, jo tajās ir attīstīta uzņēmējdarbība, – uzsvēra Egils Gruzde.
Pavisam drīz tiks uzbūvēts benzīntanks, tajā būs vairāk nekā desmit darbavietu. Attīstās zemnieku saimniecības, arī tajās vajadzīgi strādājošie. Diemžēl pēdējos gados daudzi veselavieši aizbraukuši strādāt citur vai arī atraduši darbu ārpus pagasta. Jau tagad uzņēmējiem trūkst strādnieku, ne viens vien atzinis, ka maksās ne jau minimālo algu, bet darbiniekus atrast neizdodas. Taču pašvaldības vadītājs ir pārliecināts, kaut Veselava vienmēr bijusi maza, tā pratusi pastāvēt.
Un te var piebilst – un būt attīstītāko vidū. Pametot skatu pagātnē, kā tovakar atzina bijušais kolhoza priekšsēdētājs Indulis Cīrulis, bez kopsaimniecības gadiem neiztikt. Ar interesi un nedaudz skumjām atmiņām pagasta ļaudis, kuru dzīves gadi aizvadīti kolhoza laukos un fermās, aplūkoja fotogrāfijas – pagātnes liecinieces. Sēja un pļauja pazīstamos tīrumos, kūdras ieguve, fermu celtniecība, pirmie jaudīgie traktori un kombaini, Veselavas koris, teātra trupa, kolhoznieku sapulces, balles, svētki…
– Veselavā sāku strādāt 1982.gadā. Tolaik pagastu kopā turēja kolhozs, pašvaldība, skola. Tagad ir pašvaldība un skola, trešā nav. Arī tad daudzi veselavieši devās prom, katrs, kurš sāka strādāt, tika kārtīgi novērtēts, ko spēj, cik lielu vezumu var vilkt. Toreiz bija daudz kopīgā, jutām otra sāpi, tagad katrs savā darbā ierāvies. Saspringtos brīžos nāca palīgā humors, bet atslodzei kopā būšanas. Kādas krāšņas balles bija, bet pēcballēs pat Cēsu miliči netika galā. Atceros, kādā sapulcē Indulis Cīrulis teica – vajag uzbūvēt kaut ko paliekošu, grāmatvedis tūlīt iebilda – kur ņemsim naudu. Kas palicis no tā laika? Fermu nav, jaunā paaudze devusies prom. Palikušas atmiņas, mūsu jaunība,- ne viena vien domas tovakar izteica bijušais kolhoza inženieris, tagad SIA “Bērzkrogs” vadītājs Zigmunds Valters.
Ar smaidu vakara dalībnieki atcerējās, kā 80. gados, kad kolhoza iekšējās rezerves bija izsmeltas, tika meklētas jaunas iespējas, lai tiktu pie naudas. Tad Klementa Rakšāna vadībā uzcēla putnu fermu. Kāda sieva par to vien noteica: – Viņš bija pagastā pirmais biznesmenis, tikai nezinājām, ka to tā sauc.
Kā šodienas neziņa par nākotni sasauksies ar veiksmēm, labo pagātnē, diemžēl var tikai zīlēt. Bet ar katru gadu Veselava kļūst skaistāka, lauku saimnieki un uzņēmēji aizvien retāk skaita santīmus, bet vērienīgiem projektiem piesaista gan Eiropas, gan dažādu fondu naudu. – Kaut katrs savā sētā, visi kopā strādājam, lai pagasts būtu sakoptāks, bagātāks, lai tā vārds izskan, – pārliecināta Dace Kalniņa.
Vasarā projekta ietvaros pagastā notika konkurss “Mana īpašā Veselava”. Komisija apbraukāja veselaviešu mājas un redzēja tik daudz savdabīga, īpaša. -Lai cik sausa bija vasara, Veselava ziedēja. Katrā sētā redzējām darbīgus cilvēkus, kuru radošais gars un uzņēmība prot ikdienišķo pārvērst brīnumā, – vērtējot pagastā redzēto, sacīja Gaujas Nacionālā parka darbiniece Indra Čekstere.
Sarīkojumā tika godināti visi, jo katra devums pagastam ir nozīmīgs. Jaukajā gaisotnē īpašu noskaņu radīja bijušās veselavietes Sandra Trēziņa un Dace Krastenberga – viņu dziesmās un stāstos mijās liriskais un negantais.
– Atkalkopāsanākšana dod spēku,- par sarīkojuma sacīja Dace Kalniņa.
Komentāri