Cēsnieks Māris Poreiters Jāņmuižas profesionālajā vidusskolā ieguvis automehāniķa specialitāti. Izmēģinājis pāris darba vietas un šobrīd strādā autoservisā “Pit Stop”.
Par darbu Māris stāsta labprāt, tas viņam patīk. “Kad pirmo reizi puika izbrauc ar kaut kādu pļerdaku, tad interese vai nu rodas uz visiem laikiem, vai pazūd. Man palika. Pirmo mocīti izvilkām no vecātēva garāžas. Atvedām no Limbažiem uz Cēsīm un pa visiem mēģinājām, kas tas tāds ir. Toreiz gāju kādā 6. klasē. Bija interesanti. Vienmēr jau gribas zināt, kas lācītim vēderā. Tad arī bija pirmās skrūvēšanas,” stāsta Māris.
Ikdienā viņš skrūvē dažādas automašīnas. Gan vecas, gan jaunas. “Ir klienti, kuri laikus atdzen automašīnu uz servisu, apkopēm. Īpaši raksturīgi tas ir sievietēm, kurām liekas, ka atkal automašīnai kaut kas īsti nav kārtībā. Ir tādi, kuri pamostas tikai tad, kad mašīna teju izjukusi. Tiesa, automašīnas saimniekam ir arī liels pārsteigums redzēt rēķinu. Prasa: “Kur tik daudz?” Bet, autovadītāj, gadu dienu dienā esi braucis un servisā neesi redzēts. Nepatīkams pārsteigums? Tāpēc iepriekš ir iespēja veikt diagnostiku un izlemt, taisīs, netaisīs un ko taisīs,” saka Māris.
Ikdienas darbā puisim nākas saskarties ar dažādiem klientiem. Citi ir laipni un saprotoši, bet gadās arī pa kādam nervozam automašīnas saimniekam. ”Nevajag saspringt uz sīkumiem. Neņemu to personīgi. Bet tā negadās bieži. Klienti tomēr zina, uz kurieni brauc, kāpēc te brauc. Ir cilvēki, kuri novērtē labi padarītu darbu. Taču ir arī tādi, kuri tik saka: “Kur tik ilgi? Kāpēc tik dārgi?” Labāk ir braukt divas reizes gadā vismaz uz pārbaudēm. Citādi var sanākt kā vienam klientam, ka pēc ilga laika atbrauc un viņam rēķins mašīnas vērtībā. Mašīna veca un nobraukta bija. Tad sāka domāt, vai vispār bija jēga. Ir tādi, kuri paši mājās grib autiņu sataisīt, bet sataisa vien ziepes. Tad ierodas pie mums un saka: “Man tur tikko pie krusta… gandrīz vai…” Neatzīstas, ka ir paši skrūvējuši. Mēs sakām tā: “Klients 99 procentus melo un vienu procentu neizstāsta vispār. Tādi ir lielākā daļa,” stāsta puisis.
Jautāts par kurioziem darbā, Māris atklāj, ka tās ir situācijas, kad atbrauc veci onkulīši, met nost jaku un saka, ka nākšot palīgā.
“Tad man jāskaidro, ka nevajag gan. Pats tikšu galā. Citiem pavisam grūti to saprast. Stāv blakus, skatās uz rokām un vēl māca, kā jāskrūvē. Tad dažkārt ir cemme: „Dari pats! Kāpēc tad te jābrauc!” Ar tādiem nepaklausīgiem pacientiem ir visgrūtāk tikt galā. Mudinu izstaigāt pilsētu, iedzert kafiju.
Jautāts, vai pašam automašīna vienmēr ir ideālā kārtībā, puisis saka, ka pašam esot līdzīgi kā kurpniekam.
“Domās ir, bet dzīvē jau tā nesanāk. Darbā, jā. Visam jābūt ideālā kārtībā. Lai gan servisā nākas skrūvēt dažādas automašīnas, tomēr varu teikt, ka jaunāku autiņu skrūvēt ir vieglāk. Taču arī jauna mašīna var būt nodzīta līdz kliņķim,” atzīst auto speciālists.
Puisis atklāj, ka pašam šobrīd īsti automašīnas nemaz nav. Visas ir salūzušas un viena draudzenei piešķirta.
“Ja man šobrīd būtu jānopērk automašīna, pat nezinu, ko pirktu. Neviena tā īsti nepatīk. Svarīgi, lai automašīna būtu ekonomiska, ērta, lai ir prieks braukt un ir lēta apkope. Krāsa? Ir jau svarīgi. Lai nebūtu cvet ģetskava panosa. Tāda, ka pašam negribas virsū skatīties. Kurām ir lēta apkope? Nosacīti Volkswagen detaļas ir lētas, bet mazāk kalpo. Japānim varbūt detaļas ir dārgākas, bet ilgāk braukt var,” atzīst Māris un piebilst, ka pēc automašīnas var spriest arī par tās īpašnieku.
“Ja attaisi vaļā un mašīna ir netīra, negribas nemaz klāt ķerties, jo atliek vien iedomāties, kas ar to vispār darās. Ir tādi, kuri savus autiņus kopj. Liekas tā kā jauna, kaut izrādās – astoņdesmit un kurš gads. Kas man patīk ārpus darba? Hm? Mašīnas un meitenes! Jā, citām ir svarīgi, ar kādu autiņu tu brauc. Saka: “Tādā nekāpšu! Man vajag mersedesu!”. Ir meitenes, kurām tas nav tik svarīgi, galvenais, lai tikai var pārvietoties. Kādas man patīk? Noteikti tās otrās. Vienkāršās meitenes. Ar vienkāršāku cilvēku ir vieglāk saprasties. Nu, ko runāt ar augstprātīgu cilvēku. Vienmēr kaut kas būs par sliktu,” atzīst Māris.
Bez tam izrādās, ka gandrīz visi Māra draugi ir saistīti ar autoservisiem. Tāpēc viņiem vienmēr ir kopīgas tēmas, ko apspriest.
“Ja kāds grib pirkt automašīnu, visi sēžam kopā, domājam. Tad braucam skatīties, novērtējam. Ārpus darba vēl ir rallijs. Braucu līdzi kā mehāniķis. Latvija krustu šķērsu izbraukāta. Tā ir gan atslodze, gan darbs, kas patīk un nesagādā grūtības,” atzīst Māris.
Komentāri