No pērnā gada aprīļa pašvaldības policijai ir līgums ar nodarbinātības valsts aģentūru par divu invalīdu nodarbināšanu.
Invalīdi dažkārt neiztur stingrās darba prasības, tāpēc vienu sākotnēji nācās atbrīvot, bet no rudens pašvaldības policijā strādā atkal divi – Aleksandrs Rodionovs un Aleksandrs Juriksons. Pašvaldības policijas priekšnieks Valdis Sviķis vērtēja, ka abi Aleksandri ir kolektīvā labi iestrādājušies. “Aģentūra piešķīra finansējumu, mēs speciāli aprīkojām viņu darba vietas atkarībā no invaliditātes. Piemērojām ledusskapi, veicām vēl citus pasākumus, lai invalīdi te justos maksimāli komfortabli. Viņi pieņem no iedzīvotājiem iesniegumus, uzklausa apmeklētājus, atbild uz visiem telefona zvaniem, ja ir kādi izsaukumi, tos nodod tālāk patruļdienestam, kā arī vēro notiekošo uzstādītajās videokamerās,” stāsta Valdis Sviķis, bet Aleksandrs Rodionovs ir tiešs: “Ja nav nepieciešama vizīte pie priekšnieka, tad visu izskaidrojam savas kompetences robežās, lai vadītājam aiztaupītu laiku.”
Nodarbinātības valsts aģentūra finansējumu iedalījusi diviem gadiem, savu artavu atvēlējusi arī pilsētas dome. Kad līgums beigsies, ja darba vietai nebūs pretenziju, abi Aleksandri paliks strādāt arī turpmāk.
Aleksandrs Rodionovs stāsta, ka bijis laimīgs, atsaucoties piedāvājumam. Vispirms bijis svarīgi apjaust, vai trauma nevarētu ietekmēt darba kvalitāti. Aleksandrs Rodionovs ir pirmās grupas invalīds. “Drīz būs gads, kopš strādāju,” viņš saka un jūtas apmierināts. Traumu diemžēl guvis iepriekšējā darbā. Pirmos četrus gadus nav varējis samierināties ar notikušo. Viņam ļoti palīdzējusi ģimene, kurā aug četri bērni. Kad notika nelaime, vecākajai meitai bija 15 gadi. Ko darīt, palikušam bez darba un vēl invalīdam? ”Sapazinos ar invalīdu Aigaru Miklāvu, tad pa īstam sapratu, kas ir invaliditāte. Sāku nodarboties ar ratiņbasketbolu. Kad uzzināju, ka arī jauniem cilvēkiem ir nejūtīgas kājas, sapratu, ka man vēl ir paveicies, un teicu sev:” Jāiet un kaut kas jādara!”
Abi Aleksandri pazīstami jau no senākiem laikiem. Nodarbinātības dienests Aleksandrus sūtījis uz kursiem. Aleksandrs Juriksons neslēpj sajūsmu par darba grafiku – divas dienas strādā, divas brīvas. Sākumā grūtāk bijis pierast, jo mājās ierastās pozas bijušas stāvus un guļus. Te jāsēž…”Patiešām esam apmierināti. Jāpierod pie atbildības,” atzīst Aleksandrs Rodionovs.
Abiem Aleksandriem lielākais stimuls ir, ka nejūtas sabiedrības atstumti.
Komentāri