speciāli ”Druvai”
Šodien Cēsīs, Izstāžu namā, jūs varat iztēloties, ka esat florencieši, francūži, dāņi, grieķi vai japāņi, par rīdziniekiem pat nerunājot, jo tieši šo un vēl daudzu citu svešzemju ļaudis ir redzējuši pirms jums tekstilmākslinieces, mākslas zinātņu maģistres, nu jau piebaldzēnietes Dzintras Vilks gobelēnus. Ne velti tieši Dzintra Vilks ir izraudzīta kā viena no labākajām tekstilmāksliniecēm no Latvijas un iekļauta 100 izcilāko mākslinieku pasaules katalogā. Izstādi Cēsīs ir tiešām vērts redzēt! Ar kādu vērienu, uzdrīkstēšanos un filozofisko domu Dzintra Vilks savij, sapin, saauž sizala (agaves) šķiedras un citus dabas materiālus, lai radītu nepārprotami latviskas mentalitātes darbus, kas tomēr gūst milzu atzinību pasaules mākslas cienītāju vidū! Te sanēs jūrmalas kāpas, te būs zāles garša, te būs cerība kā nenotveramā ķirzaciņa un te būs Dzintra pati – tik, liekas, saprotama, bet tik pārsteidzoši svešāda!
Laikam vienīgi Dzintras draugs Aivars Krancis var teikt, ka viņš šo sievieti mazliet pazīst, jo vai citādi viņi būtu kopā un vai citādi būtu kopā izlēmuši pamest Rīgu un tuviniekus un pārcelt savu ikdienu uz Jaunpiebalgu. Draugi, pirms diviem gadiem ieraugot viņu iegādāto īpašumu, bija šokā – kad simtgadīgajai mājai bija noņemts jumts un ārsienu apšuvums, no ēkas atlika tikai nosaukums „Tīrumjānēni”. Neglābjams puveklis. „Metiet mieru,” sliktie draugi teica, „rau, kur vecā mūra kūts, remontējiet to dzīvošanai!” Bet, ārprāts, cik tie mākslinieki un sportisti var būt spītīgi! Jā, Aivars Krancis, jaunībā slavens riteņbraucējs, tagad ir nodibinājis Piebalgā sporta klubu un ar saviem jauniešiem jau pļauj Latvijas sacensībās pirmās ražas. „Nē,” Dzintra teica, „lielajā kūtī man būs liela izstāžu zāle, bet mājai jābūt tur, kur dzīvo mājas gariņš!” Un ar mākslinieces vērienu, sportista niknumu un bijušo rīdzinieku stulbumu abi ķērās pie remontdarbu organizēšanas. Viss, itin viss tika mūrēts, rakts, būvēts pa divi lāgi – pirmoreiz, kā iznāca, otrreiz pārtaisot – kā vajag. Uzmūrē sienu, sasodīts, tajā taču logs vajadzīgs! Uztaisa grīdas, nē, tādi dēļi neder, izrok aku – tajā trūkst ūdens, izbūvē ceļu ap dīķi, nē, nav skaisti, aram ciet un sējam zāli, līdz – hmm, ceļš te tomēr vajadzīgs, un viss tādā garā. To, šķiet, sauc par empīriskās atklāsmes ceļu, vienīgi tas ir tāds padārgs un nervus prasošs piegājiens.
Jūs prasīsiet, ar ko tas beidzies? Neticami, bet viņi joprojām ir dzīvi, smaidīgi un māja – gatava! Un ne māja, bet milzīga, omulīga ģimenes, bērnu un draugu ligzda, kur atbraucot nebraucas prom. Te tiek bariņā muldēts un sēņots, jo Aivaram ir „acs uz bekām”, te tiek ēsts un slēpots, jo mežā iebraukta slēpošanas trase un uz dīķa ir slidotava, te tiek kalti nākotnes plāni un no ugunsgrēka glābta jaunā pirts, jo nu tiešām – vai tad var pirts skursteni uztaisīt ar pirmo reizi! Milzīgajam parkam, ko viņi izkopuši brikšņu vietā, un augļu dārzam klājas līdzīgi. Koki ceļo no bedres uz bedri, kamēr mākslinieces acs ierauga tiem īsto vietu, un jau šobrīd Dzintra kāri skatās uz Kalsnavas pusi, kad atkal varēs braukt turp un pirkt un stādīt. Un vēl šis Vilks ir kārs uz zāli – ja kādam dārzā aug kas smilgveidīgs, drīzāk nezālei nekā puķei līdzīgs, uzdāviniet viņam to pavasarī! „Zāle,” Vilks saka, „ir īstā zemes puķe, vissīkstākā, vispamatīgākā”.
Ko domā, to saka, ko sāk, to izdara. It kā bez sasprindzinājuma, it kā ar baigo vieglumu, bet – pamatīgi, īsti un dziļi. Kā mīlestībā. It kā ar mēli lēnām izgaršojot un aplaizot pašu radīšanas procesu un atrodot tajā aizrautīgāko piedzīvojumu. Kā to māju ceļot un iekārtojot. Kā šo izstādi veidojot, stellēs līdz ausīm iebridusi. Kā viegli un ar prieku Dzintra brauc uz Jāņaskolu un māca bērniem zīmēt. Kā, liekas, itin pa jokam Dzintra šogad nu jau trešo vasaru Vecpiebalgā ar vērienu rīkos Piebalgas simbola – vērpjamā ratiņa svētkus, kuros katrs, kas tik kust, atkal stieps no bēniņiem lejā pie pagasta nama gan vecus vērpjamos ratiņus, gan vectēva zābakus un omītes mēteli, gan vēl ko senaizmirstu, no-putējušu. Kāpēc? Lai redzam, lai zinām, no kurienes nākam.
Un Aivars ir līdzīgs, kad Piebalgas bērnus un jauniešus par riteņbraucējiem taisa vai arī pērnruden, kad pirmoreiz noorganizēja lielu, ap trīssimt dalībnieku plašu Latvijas velomaratonu. Tāpat it kā viegli viņi Piebalgā nodibināja jaunatnes iniciatīvas centru. Pirms diviem gadiem, paši te tik tikko ieviesušies, padzirdēja, paklaušinājās par ES naudu piešķīrumiem, iekustināja vietējos bērnus, žvikt, žvakt, uzrakstīja projektu un – skat, viss tur notiek! Un neprasiet, kāpēc viņi to dara – neko gudrāku, kā vien „es neprotu nestrādāt,” jūs no viņiem nedzirdēsiet. Kā īsti latvieši. Dara tāpēc, ka patīk darīt.
Katram savs izcils talants, abiem spēcīgi, spilgti raksturi, abiem idejas un mutuļojoša enerģija, kas nerakstās nekādos racionālisma rāmjos, abiem atvērtas, gaišas sirdis un – katram savi smuki, lieli un gudri bērni, ko lepoties. Un vēl – ja jūs zinātu, kā ir veicies tiem, kas ir ar viņiem draugos – oho! To nevar izstāstīt!
Komentāri