Valmieras cietumā ieslodzītajiem pašlaik ir iespējas strādāt sešās ražotnēs, kas darbojas ieslodzījuma vietā. Cietumnieki ražo pakešu logus, mēbeļu un grīdas segumu sagataves, strādā pie kokapstrādes darbgaldiem. Ieslodzītie, kuri strādā, stāsta, ka labāk atrodas pie zāģa vai ēveles, nevis kamerās. Tomēr no gandrīz 700 ieslodzītajiem strādā tikai septītā daļa. Pārējie uzskata, ka darbs nav priekš viņiem, īpaši, ja darba algā samaksā piecus, desmit vai piecpadsmit latus mēnesī. Vēl pērnā gada vasarā ieslodzītie nopelnījuši divtik, bet pirms Saeimas vēlēšanām grozīts soda izpildes kodeksa 55. pants, nosakot, ka no ieslodzīto algas puse jāieskaita valsts kasē. Zinātāji izrēķinājuši, ka tā ir pavisam niecīga summa un neveido pat procentu no ieslodzījuma vietām iedalītā budžeta, tomēr, lai nu kur, bet ieslodzījuma vietās likumus un pavēles neapspriež, bet pilda.
Tajā pat laikā Tieslietu ministrijas un ieslodzījuma vietu pārvaldes vadība par prioritāru uzskata ieslodzīto nodarbinātības jautājumu risināšanu, sakot, ka ieslodzīto izglītošana un nodarbināšana sekmē resocializāciju jeb ieslodzīto sekmīgāku atgriešanos sabiedrības dzīvē pēc atbrīvošanās. Valstī tiek realizēts arī EQUAL projekts “Jauni risinājumi bijušo ieslodzīto nodarbinātības veicināšanai.” Strādāt piespiež trūcīgā dzīve
Valsts probācijas dienesta speciālisti uzsver, ka tuvākajā nākotnē būtu jāpanāk, lai strādātu vismaz puse no ieslodzītajiem. Tā it kā nav ilūzija, jo tiek apspriestas dažādas ieceres, kā to sekmēt. Lielākās problēmas ir ieslodzīto vispārējās izglītības trūkums, jo aizvien vairāk ieslodzījuma vietās nonāk cilvēki, kuriem nav pamatskolas izglītības, kuri slikti raksta un lasa. Lielākajai daļai ieslodzīto nav nekādu profesionālo iemaņu, un cietums ir pirmā vieta, kur viņi atrod darbu, saprot, ka, lai nopelnītu, ir jāstrādā.
“Bija gadījums, kad pēc divu gadu nosēdēšanas cietumā kāds puisis pieteicās strādāt. Vaicājām, kāpēc? Viņš atbildēja, ka nomirusi vecmāmiņa, kura katru mēnesi no savas pensijas ieslodzītajam sūtījusi 20 latus kabatas naudas. Kad vairs nav bijis naudas smēķiem, tad jaunais cilvēks izdomājis, ka nauda jānopelna. Motivācija strādāt daudzkārt ir ļoti zema, taču ir ieslodzītie, kuri daļu no savas peļņas sūtīja ģimenei,” stāstīja valsts probācijas dienesta EQUAL ieviešanas nodaļas administrators Mārtiņš Grigulis, kurš aizvadītajā nedēļā bija kopā aicinājis Vidzemes reģiona ieslodzījuma vietu priekšniekus, uzņēmējus, kuri izveidojuši darba vietas cietumos, un vietējo mediju pārstāvjus, lai runātu par aktuālo.
“Te labāk izeju, pakustos. Laiks ātrāk paiet. Sev jau arī kaut kas sanāk. Ko sēdēt? Labāk kaut ko dara. Viens otrs neko nemācēja darīt, vismaz kaut ko te iemācās,” iepriekš stāstīto apstiprināja Valmieras cietumā ieslodzītais Madonas rajona iedzīvotājs Mareks Bariņš, kurš mēnesī uz rokas nesaņem vairāk par 14 latiem. “Citas izejas kā strādāt jau nav. Ne visi var paprasīt naudu no mājniekiem. Gribas kaut ko garšīgu apēst, uzpīpēt. Apakšveļa jānopērk, ziepes. Te jau dod, bet gribas arī pašam kaut ko savu,” sacīja ieslodzītais Eduards Astašenkovs no Valmieras, taču piebilda, ka algā vēlētos saņemt vismaz summu, kas atbilstu iztikas minimumam.
“Ieslodzījuma vietās daudzi uzsāk normālu darba dzīvi. Izejot no cietuma, ir vismaz dotas iespējas neatgriezties uz noziedzīgā ceļa. Atkal varu minēt piemērus, viens no Daugavpils cietumā ieslodzītajiem apguva krāšņu podnieka specialitāti, izgāja brīvībā un saprata, ka savā arodā var nopelnīt vairāk nekā zogot. Šobrīd viņš jau atrodas Jūrmalā, vada nelielu firmu, pats ir darba devējs, iekļāvies darba tirgū. Cietumos māca arī pavārus, galdniekus, darbojas šūšanas cehi. Grīvas cietumā vairāki strādā galdniecībā, neklātienē mācās profesionāli tehniskajā skolā. Būs valsts akreditētas iestādes diploms, atradīs darbu, nav jānostājas uz noziedzīgā ceļa,” teica Mārtiņš Grigulis.
Par cietumnieku darba algas palielināšanu gatavi iestāties arī valsts probācijas dienesta speciālisti, un paklusām šo ideju atbalsta arī ieslodzījuma vietu pārvalde. Jāatrod vieta uzņēmējiem
Līdz 1991. gadam visās ieslodzījuma vietās bija pieejama arodizglītība, notika dažāda ražošana. Tā laika likumi paredzēja obligātu ieslodzīto izglītošanu. Ja ieslodzītajam nebija profesionālu prasmju, tad līdz 40 gadu vecumam arods cietumos bija jāapgūst.
“Piespiedu darbs bija jāveic par simbolisku samaksu, tas bija kā viens no soda izciešanas elementiem. Tagad ir citādi. Deviņdesmito gadu sākumā cietumos tika slēgta virkne skolu, tāpēc, ka bija nerentablas, likvidēja prakšu vietas,” sacīja ieslodzījuma vietu pārvaldes resocializācijas dienesta vadītāja Ilona Spure, taču piebilda, ka pēdējos gados situācija sakārtojas. Ir pieaudzis mācību vietu skaits, darbu cietumos atsākušas arodskolas. Līdzekļu trūkuma dēļ ir meklētas dažādas finanšu piesaistes iespējas, rakstīti projekti, saņemti ESF līdzekļi.
“Vai valstij ir pienākums notiesātajiem dot darbu, vai tāda pienākuma nav? Ir vajadzīgs valsts atbalsts, un visas rūpes nevar novelt uz uzņēmēju pleciem. Cietumos, ja darbojas prakšu vietas, ražotnes, ir jābūt valsts pasūtījumam. Cietums ir valsts institūcija, un valsts ārpus likuma par konkurenci ir tiesīga iedot kādu pasūtījumu,” viedokli pauda Valmieras cietuma priekšnieks Sergejs Čepjolkins, kuram izdevies ieslodzījuma vietas darbaspēkam un telpām piesaistīt vietējos uzņēmējus. Čepjolkins stāstīja, ka Zviedrijas cietumos ražo ceļa zīmes, Francijā sociālās aprūpes institūciju klientu veļas mazgāšana ir cietumu pārziņā.
Pašlaik Latvijas cietumos ir nodarbināti 1377 notiesātie, kas ir apmēram 30 procenti no visu darbaspējīgo notiesāto skaita, atklātajos cietumos nodarbinātība ir daudz augstāka, jo soda izcietēji var strādāt uzņēmumos, zemnieku saimniecībās un vakarā atgriezties ieslodzījuma vietās.
“Ieslodzīto nodarbinātība ir prioritāte. Viņiem ir divas iespējas strādāt cietuma saimnieciskajā daļā vai pie uzņēmēja, kura ražotne izveidota ieslodzījuma vietā. Mums jādomā, kā piesaistīt uzņēmējus darbam cietumā. Ieslodzījuma vietās ir ļoti daudz brīvo telpu, kurās uzsākt darbību,” semināra dalībniekiem sacīja ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieks Sergejs Zlatoustovs, kurš vērtēja arī to, ka Latvijā darbaspēka sāk trūkt, tāpēc labi darba veicēji būs vajadzīgi. Arī cietumā iegūstot daudz labu zināšanu un pieredzes.
Uzņēmēji, kuri darbojas Valmieras cietumā, nav optimistiski noskaņoti. Viņi tur darbu sākuši pirms pieciem, sešiem gadiem, bet tieši tamdēļ, ka ieslodzītie ir slinki un apmācāmi strādnieki, uzņēmēji ir gatavi darbu ieslodzījuma vietā pārtraukt.
“Pēdējos mēnešos trīs reizes samazinājies ražošanas apjoms. Ieslodzītie ir ražotnē, bet strādā mazāk. Viņi turp dodas, lai pavadītu laiku, nevis lai tur strādātu un nopelnītu, jo tā nauda, kas viņiem paliek pašiem, nenodrošina neko. Cietuma veikalā pietiek apmēram nedēļai. Viņi zaudējuši motivāciju strādāt. Vai uzņēmējs var maksāt vairāk? Viņi normu neizpilda,” stāstīja uzņēmējs Gundars Logins, kurš mēbeļu un grīdas segumu sagatavju ražotnē nodarbina 20 Valmieras cietuma ieslodzītos. Uzņēmēji lēš, ka telpu remontā, arī tehnoloģijās un telpu īrē iegulda pietiekami daudz līdzekļu, lai biznesu virzītu arī ārpus restotā loga. Lētais darbaspēks pagaidām esot vienīgā priekšrocība. Darītājus negodina
Institūciju speciālisti uzsver, ka cietuma mērķis ir ne tikai cilvēku sodīt, bet arī viņu atbalstīt, lai ieslodzītais atgrieztos normālā dzīvē, iekļautos darba tirgū. Tiek uzsvērts, ka institūcijas, aizstāvot ieslodzīto intereses, domā ne tikai par cietumnieku labklājību, bet arī sabiedrības drošību.
Tajā pat laikā cietumos valda arī savi likumi. Daudzus ieslodzītos tā arī neizdodas pārliecināt, ka locīt muguru vai mācīties būtu izdevīgāk par slaistīšanos kamerās. Speciālisti uzsver, ka grozījumi soda izpildes kodeksā šo plaisu tikai paplašina.
“Ja ieslodzītajam trūkst motivācijas strādāt, tiek apdalīts arī cietušais, kurš pēc civilprasības no ieslodzītā saņem daudz mazāku zaudējumu kompensācijas summu. Civilprasības apmierināšana samazinājusies par 57 procentiem,” izpētīto analizēja valsts probācijas dienesta darbinieks Mārtiņš Grigulis un piebilda: “Zūdot motivācijai strādāt, zūd arī darba ražīgums. Arī cietuma iekšienē rodas nevienlīdzīga attieksme starp strādājošajiem un nestrādājošajiem. Valstij summa tiek ieturēta tikai no strādājošā cietumnieka, cits var būt zaglis, kurš tērē tikai nodokļu maksātāju naudu. Ja uzņēmējs ieslodzītajam aprēķina 90latus, tad kontā saņem tikai 24,42 latus. Ir, kas saņem 8, 12 latus. Ko darīt uzņēmējam? Viņi nogaida ar investīcijām, jo gaida likumu stabilizāciju,” tā M.Grigulis.
“Atvelk vairāk par 80 procentiem. Cilvēki jau par velti nestrādā. Pagājušajā mēnesī alga bija 81 lats, uz rokas saņemti 14 lati,” sacīja ieslodzītais Romāns Dobrovoļskis, bet Andis Tālbergs, kurš Vidzemē bija pazīstams kā Tālberga bandas līderis un ieslodzījuma vietā jau pavadījis daudzus gadus, sacīja: ”Viss te bija jāmācās no nulles. Pabeidzu te to skolu, nācu, lēnām mācījos firmā vienu operāciju, otru. Pirkām preces veikalos, tagad nepietiek pat cigaretēm.” Tomēr aptaujātie ieslodzītie neteica, ka nestrādās par tiem desmit, piecpadsmit latiem mēnesī. Drīzāk bija saklausāma versija, ka viņiem darbs ir iespēja izrauties no kameru ikdienības.
Līdzīgi ir ar Cēsu audzināšanas iestādes nepilngadīgajiem puišiem, kuriem mācīšanās gan ir obligāta, bet pastrādāšanu viņi izvēlas, lai būtu vērtēti kā kārtīgi, lai saņemtu vairāk atvaļinājuma dienu un sekmētos pirmstermiņa atbrīvošana. Likumdošana pagaidām nav noteikusi, vai un kā varētu organizēt nepilngadīgo notiesāto darbu, bet tiek lēsts, ka mazie noziedznieki arī vēlētos nopelnīt.
Seminārā izskanēja laba doma, ka uzņēmēji nekur un arī cietumos nav labdari, viņi meklē peļņu. Tāpat ir ar ieslodzītajiem. Viņi strādās, ja ciešami nopelnīs. Starp citu, zinot, ka ieslodzītie dzīvo uz nodokļu maksātāju rēķina, ir patīkami redzēt, ka viņi strādā. Bet rūdītu veci piespiest strādāt par desmitnieku drīz kļūs pavisam neiespējami.
Komentāri