Ar Jāni Laugu satiekamies viņa veikalā. Ar kolēģi Māri Šķesteri savulaik nosprieduši veidot savu biznesu. Jānis kādreiz strādājis par bārmeni kafejnīcā “Lasis”, bet Māris bija patērētāju biedrības veikala pārdevējs. Tad sāka savu biznesu, vēl kolhoza laikā izdomājuši, ka varētu rīkot publiskus pasākumus ar kafejnīcu. Bija pagrūti. Tad sapratuši, ka ar kafejnīcu vien un ballēm peļņu gūt nevar, un izveidoja veikalu. Sortimentā bija alkohols, cigaretes, augļi un saldējums, kas tolaik laukos bija retums. Tāds savdabīgs salikums. Jānis neslēpa – uzskatījuši, ka laucinieki allaž apdalīti, jo vasarā pirms gadiem veikalos saldējumu nopirkt nevarēja. “Mēs saldējumu nevarējām tik daudz pievest, cik liels bija pieprasījums. Tā pamazām sākām attīstīt veikala biznesu, kafejnīca palika otrā plānā. Tagad mums ir pieci veikali – Straupē, Vaidavā, Stalbē, Tūjā un Lielstraupē. Straupes veikalā ierīkota arī maiznīca.
Mūsu uzņēmumu sauc SIA “Roze MJ”. Darba ir daudz. Kā lauku uzņēmēji nevaram braukt mersedesā, staigāt baltā kreklā un uzvalkā, jo ikdienā bieži paši kraujam preces, esam pārdevēji vai sagādnieki. Tāds bizness laukos – piesaistīt pircējus ar zemām cenām.
Mums pļaujas laiks ir vasara, kad pie ezeriem brauc pilsētnieki. Sākumā darba bija tik daudz, ka neredzēju, kā izaug vecākais dēls, jo tad jau piecos no rīta vedām maizi, agrais vakars -astoņos, vēlais līdz pusnaktij, diviem, tad piecos atkal uz ceptuvi. Traki! Tad domāju, kaut viena brīvdieniņa man būtu. Tagad man tā ir. Svētdiena!
Visu laiku jācīnās par eksistenci, ģimenes uzturēšanu, par labklājību, un neatliek tā brīvā laika. Taču esmu iemācījies to atrast. Man patīk hokejs, makšķerēšana, sešus gadus nospēlēju florbola komandā “Pārgauja”. Kad esmu komandas spēlē, tas man uzliek pienākumus. Protams, mēģinu atrast laiku ģimenei, bērniem. Uzskatu, ka sports kā vaļasprieks nepieciešams labā amatierlīmenī, man nepatīk profesionālais sports. Kad arī komandu spēle sāk tuvoties profesionālajam līmenim, es cenšos paiet malā. Jauki bija, kad Stalbē sākām spēlēt florbolu. Paši no finiera uztaisījām bortus un sākām spēlēt prieka pēc. Tad, kad sākām piedalīties turnīros, nokļuvām līdz valsts čempionātam. Kad nonācām līdz augstākajai līgai un līdzjutēji man uzlika par pienākumu nekļūdīties, tad tas mani vairs neiepriecināja.
Pēdējos trīs gadus spēlēju hokeju komandā “Cēsis 2” un braucu uz sacensībām. Gribu, lai mēs kļūtu par otrās līgas komandu. Vienīgais no Stalbes braucu uz Cēsīm. Agrāk trenēties braucām uz Ogri, tas bija milzīgi nozagts laiks ģimenei. Pašreizējais variants mani apmierina.
Sieva strādā veikalā. Kad viņa aizņemta, kādreiz ar bērniem aizbraucam paši atpūsties. Esmu pagasta padomes deputāts, bet sieva saka: “Kur tu vēl esi ielīdis…?”
Komentāri