Ceturtdiena, 25. jūlijs
Vārda dienas: Kristīne, Kristīna, Krista, Kristiāna, Kristiāns

Tēja ar vilku Ilzi

Māra Majore – Linē
00:00
29.10.2019
12
Ilze Ze 1

Viņā ir kaut kas no viņas zīmētajiem vilkiem. Neatkarīga, bet sirsnīga. Patstāvīga, bet emocionāla. Smaidu un humora piesātināta, bet reizē nopietna un mērķtiecīga.

Māksliniece, grafikas dizainere Ilze Ze jeb īstajā uzvārdā Ceļmillere nesen no Rīgas pārcēlusies uz Cēsīm. Kafejnīcā “Mala” bija viņas izstāde “Tēja ar vilku”, Ilzes zīmētie vilki paspējuši pabūt izstādēs arī Igaunijā un Vācijā.
Ilze ir daudzšķautņaina. Ikdiena paiet, strādājot kā grafikas dizainerei, bet brīvajā laikā top pašas māksla. Zīmējumos daudz vilku, bet arī citi tēli, kas rotā pastkartes, kreklus, hūdijus un auduma somiņas. Vēl viena šķautne ir muzikālā darbība – Ilze dzied un spēlē pašas izveidotajā eksperimentālajā folkgrupā “Rāva”.

– Kādēļ Ilze Ze?
– Īsto uzvārdu, kas man šķiet skaists, turklāt tas ir tikai mūsu ģimenei, īpaši nepubliskoju. Man šķiet, šādi to pasargāju. Turklāt uzvārds – Ceļmillere – ir sarežģīts, rada papildjautājumus. Man svarīgi, lai vārds būtu vienkārši uztverams arī sadarbības partneriem, interesentiem ārzemēs.

Nesen izpētījām ciltskoka atzarus, nokļuvām pie pirmā mūsu uzvārda ieraksta. “Celmu” saimnieks, latvietis Kristops Zemgales pusē bija pieņēmis uzvārdu Celmellers, toreiz rakstība bija vāciski – Zelmeller. Paņemot pirmos burtus, radās pseidonīms Ilze Ze.

Pirms trīs gadiem kopā ar draudzeni radījām zīmolu “Glass Mountain Studio” jeb “Stikla kalns”. Man tolaik bija bail sākt savas mākslinieciskās izpausmes parādīt uz āru. Esmu augusi vidē un laikā, kur liels uzsvars likts uz izglītību. Man nebija un aizvien nav izglītības mākslā, lai gan patīk un gribu zīmēt! Baidījos – kā gan mani kāds varētu uztvert nopietni, ja nav izglītības. Šī doma traucēja. Divatā sevi parādīt bija jautrāk un drošāk.

Tagad draudzenei ir jaunas intereses un iespējas, bet zīmolu turpinu attīstīt pati.

– Ja mākslu nestudēji, ko tad?
– Gatavojos iestāties Mākslas akadēmijā, devos uz sagatavošanās kursiem pie ļoti interesantas mākslinieces. Man patika, bet biju nobijusies. No eksāmeniem, no sevis pierādīšanas. Lai gan biju pārliecināta, ka jāstudē māksla, lai drīkstētu zīmēt un radīt mākslu. Neilgi pirms eksāmeniem satiku draudzeni, kura studēja Mūzikas akadēmijā, viņa aizrautīgi stāstīja par kursu, pasniedzējiem un tad tā vienkārši pavaicāja – kādēļ nenāc uz Mūzikas akadēmiju. Ļoti iespējams, nostrādāja baiļu faktors, bet pēkšņi šķita – kādēļ gan ne? Kādēļ nekļūt par etnomuzikologu? Tautas mūzika aizrāva jau toreiz, ar latviešu folkloru arī biju pazīstama, bet neko daudz nesapratu no akadēmiskās mūzikas izglītības. Draudzene sniedza intensīvo solfedžo kursu. Piekliboja zināšanas, bet bija milzīgs entuziasms, tas, manuprāt, arī bija galvenais iemesls, kādēļ tiku uzņemta.
Esmu etnomuzikologs. Latvijā tādi esam viegli saskaitāmā daudzumā. Etnomuzikologi pēta mūziku sociālā un kultūras kontekstā. Man patika studijas, lai gan kā jau visiem uznāca arī niķi un vēlme visu pamest. Akadēmijā sastapu savu tuvāko draudzeni, viena otru “stutējām”, kad uznāca spēku izsīkums.

Diploma eksāmenam vajadzēja koncertu. Saaicināju muzikālus draugus, un dziedājām latviešu kara dziesmas. Lielākoties eksāmena koncerti notiek Mūzikas akadēmijā, bet man gribējās ko īpašu. Pusgadu organizēju, daudzi palīdzēja, un rezultātā koncerts bija Ģertrūdes ielas teātrī, zāle – pārpildīta. Tas bija īsts, dzīvs pasākums, lai gan pie reizes – arī eksāmens. Guvu augstāko novērtējuma atzīmi. Pēc koncerta radās idejas aizmetnis par grupas dibināšanu. Tā drīz radās “Rāva”. Gadu gaitā mainījies grupas sastāvs, bet aizvien esam draugi arī ar tiem, kuri bija pie grupas dzimšanas. Mainījies arī saturs. Ja sākotnēji stingri turējāmies pie tradīcijām, tad turpmāk lēnām virzījāmies tālāk. Man gribējās eksperimentēt, radīt ko neparastu. Negribēju tradicionālu folkloras kopu, drīzāk underground grupu, kādi tagad arī esam. Aizvien izpildām folkmūziku ar tautasdziesmu tekstiem, melodijām, bet aranžējumos ir cits kosmoss, klāt nākuši dažādi instrumenti: ģitāras, čells, perkusijas. Dziedu, spēlēju bungas un citus instrumentus. Grupā ir arī brālis, esam auguši progresīvā roka gaisotnē, tēvam mīļākā grupa ir “Pink Floyd”. Iespējams, tādēļ mūs pavada sajūta, ka mūzikā vajag ko interesantu.

– Ko etnomuzikologs tevī saka par šādu pieeju folklorai?
– To, ka šādā veidā folklora turpina dzīvot. Jebkas, ko dari šodien, papildinot to, ko zini, dzīvo kā mūsdienu folklora. Pirmavots ir pirmais. Tas ir pamatu pamats, bet veids, kā to pasniedzam, var mainīties.

– Kā tomēr īstenoji sapni – radīt un citiem rādīt savus radošos darbus?
– Arī tas sākās, pateicoties diplomdarbam. Koncertam vajadzēja plakātu, nodomāju – man patīk zīmēt, to uztaisīšu pati. Uzzīmēju vārnu, jo viena dziesma sākās ar vārdiem “Vārna krāca ozolā”. Nebija nekādas saprašanas par grafikas dizainu, bet tolaik Vec­rīgā strādāju mākslas salonā, priekšnieks bija grafikas dizainers, viņš labprāt palīdzēja. Tas bija gudri – neko nedarīja manā vietā, bet piesēdināja pie datora un teica, kas jādara. Sāku klikšķināt programmās un sapratu – cik forši! Tas mani aizrāva, nolēmu – grafikas dizainu jūtu kā savu!

– Kādēļ tavos darbos ir tik daudz vilku? Vilki esi tu?
– Kaut kādā ziņā jā. Caur vilkiem zīmēju savas izjūtas, skatījumu. Mans vilks ir mīļš, humorīgs. Reiz gribēju ilustrēt joku par indiāņu parunu, ka katrā mīt divi vilki – viens dusmīgais, otrs ir labais. Uzvar tas, kuru baro. Joks bija par to, ka, ja tā patiešām šķiet, tad jādodas pie ārsta, jo ieteicamais vilku daudzums mūsos ir nulle. Dusmīgais vilks neizdevās. Uzzīmēju melnu, bet dusmīgs tas nebija. Droši vien tādēļ, ka man dusmas kā emocija nepatīk un cenšos no tām izvairīties.

– Jau dažus mēnešus esi satiekama kafejnīcā “Mala” aiz bāra letes. No sociālajos portālos rakstītā sapratu, ka to jūti kā iespēju būt cilvēkos un gūt iedvesmu.
– Vienu laiku, darot grafikas dizaina darbus, neizgāju no mājām. Visu laiku biju pie datora. Sapratu, ka tā nedrīkst, ka esmu izkritusi no sociālās dzīves. Man nepieciešams īsts kontakts ar cilvēkiem. Ar čatu internetā nepietiek.

Man patīk daudz ko pamēģināt. Vienmēr šķitis, ka bāra dzīvē, īpaši jau būšanā aiz bāra letes, ir šarms. Savulaik arī Londonā esmu bijusi viesmīle.
Iesākums ceļam uz Cēsīm bija pirms gadiem diviem. Grupa uzstājās “Malā”, pozitīvi pārsteidza, cik saimniece Kristīne ir atsaucīga, sirsnīga. Sadarbība turpinājās. Mani radošie darbi bija nopērkami “Malas” dizaina veikaliņā. Kad kafejnīca pārvācās, ieminējos, ka varbūt varu kā palīdzēt, varbūt pat strādāt . Šī kafejnīca ir ar īpašu šarmu, komanda kļūst par ģimeni.

Rīga man nepatīk, jo tā ir pārāk pelēka un smaga, bet Cēsis iedvesmo, te es jūtos labi. Šī ir radoša un zaļa pilsēta. Te palūkojos debesīs un redzu zvaigznes! Uzaugu pie jūras Garciemā, man aizvien svarīga ir daba. Kāds skats paveras pa mana dzīvokļa logu! Skaisti.. Agrāk biju pilnīgi pret dzīvošanu dzīvokļos, taču savā Cēsu dzīvoklī jūtos pārsteidzoši labi un mierīgi.

– Bailes īstenot sevi tajā, ko līdz šim neesi darījusi, iznīdētas?
– Saknē noteikti vēl kaut kas ir. Draudzene reiz stāstīja, ka viņas antropoloģijas profesors Lielbri­tānijā, kungs ap gadiem 80, aizvien uztraucas par katru savu runu, lai gan to darījis simtkārt. Ir lietas, ko pilnībā no sevis nevar izskaust. Tomēr – tāpat kā ķermeni var uztrenēt, to var izdarīt arī ar prasmēm. Piemēram, lai gan man patīk muzicēt, nejūtos ērti, kad esmu uzmanības centrā. Kad ar grupu uzstājamies un ir kas jāsaka, vienmēr uztraucos un prātā nāk jautājums – kādēļ man to vajag? Bet vajag. Apzināti sevi iemetu situācijās, kurās jūtos nekomfortabli, lai sevi norūdītu, lai ko iemācītos un kļūtu drošāka. Tāpat ir arī ar spēju darīt to, kas patīk. Saistībā ar radošo darbu, iedvesmo tas, ka autoritātes mākslā, cilvēki ar izglītību, man saka – tas, ka nav izglītības, bet dari, ir ļoti daudz. Ir cilvēki, kuriem ir izglītība, bet viņi ar to neko nedara. Skaitās tikai tas, ja ej un dari! Tam ir nozīme. Tas ir palīdzējis, un beidzot esmu tam noticējusi.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *


The reCAPTCHA verification period has expired. Please reload the page.

Saistītie raksti

Kas mežā, tas tirgū

00:00
25.07.2024
4

Darba dienās Cēsu tirgū rimta dzīvība. Āra teritorijā dārzeņi, ogas, meža veltes. Pāris tirgotāju piedāvā gailenes. Cena no četriem eiro par litra trauciņu, ir arī mellenes, lācenes par astoņiem eiro. Jānis no Pārgaujas mežiem atvedis gailenes un mellenes. “Iegāju mežā un iznesu trīs spaiņus gaileņu,” pasmej Jānis un uzsver, ka īsts sēņotājs atradīs sēnes arī […]

Dzimtas likteņstāsts grāmatā

06:06
24.07.2024
25

Diena mākslai “Vieta, kur pagātnes satiekas ar šodienu” Zosēnu pagasta Skrāģu krogā veltīta divdesmit pieciem gadiem kopš sestajiem Piebalgas kultūras svētkiem Zosēnos un operas “Baņuta” libreta autora Artura Krūmiņa un komponista Alfrēda Kalniņa 145. dzimšanas dienai. Mākslas dienā tika atvērta arī Ilzes Būmanes grāmata “Piebal­dzēns ar pasaules apvārsni” par Artura Krūmiņa dzimtas likteņstāstu. Gan pats […]

Vai dzima tradīcija? Cēsu jubilejai Svētku koris, kurā ap simts dziedātāju

00:00
24.07.2024
67

Latvietim svētki bez dziedāšanas nav svētki. Kur nu vēl cēsniekiem Cēsu 818.dzimšanas dienā. Bija skaidrs, ka bez koriem neiztikt, bet koris var būt daudz plašāks. Un tika aicināts ikviens, kurš grib dziedāt. Diriģente Marika Slotina-Brante kopā ar instrumentālā ansambļa vadītāju Emīlu Zilbertu izraudzījās pazīstamas dziesmas: tautasdziesmas, dziesmas teātra izrādēm un kino, šlāgerus un citu no […]

Cēsu svētki - atskats

12:31
23.07.2024
104

Gājienā lepni par sevi un Cēsīm Trijās dienās pilsēta nenogura. Savu ceļu tuvāk zvaigznēm, lai cik augstu kuram tās būtu, ja vien vēlējās, ieraudzīja Cēsu 818. dzimšanas dienas svinību katrs dalībnieks. No vēstures līdz šodienai, no nopietnībai līdz nebēdnīgai jautrībai un spēku pārbaudei sportiskās sacensībās. Un, protams, satikšanās prieks ik uz soļa senajās un aizvien […]

Mērķis zināms – Zaļais kurss

10:58
23.07.2024
60

Festivālā “Rodam Raunā”, kura tēma šovasar bija “Pļava. Ko sēsi, to pļausi”, kā ik gadu notika arī uzņēmēju diskusija. Šoreiz par ikvienam aktuālo Eiropas zaļo kursu. Tajā piedalījās Raunas SIA “Firma “Pasāža”” valdes priekšsēdētāja Dace Neiberga, Zemkopības ministrijas Lauksai­mnie­cības departamenta Lauksai­mniecības ilgtspējīgas attīstības nodaļas vadītāja Kristīne Sirmā, Latvijas Lauku konsultāciju centra Cēsu nodaļas vadītāja Dace […]

Sniega kupenas vasarā. Hortenzijas

00:00
23.07.2024
141

Iebraucot Stalbes pagasta “Ozolkalnos”, pie norādes zīmes zied hortenzijas. “Man patīk visas puķes,” saka Baiba Svīķe un uzreiz atklāj, ka daudziem šķiet, hortenzijas ir vecu māju puķe, bet tā nav, mūsdienās tā ir tik moderna un dažāda. “Ziedi kupli, to krāsa mainās, cēla, liels krūms ar vieglumu,” tā Baiba raksturo hortenziju un uzsver: “Ja tās […]

Tautas balss

Tīrumam apkārt ziedošs žogs

11:09
24.07.2024
15
Anda raksta:

“Zemnieki nav apmierināti un uzskata, ka ir muļķīgi apkārt laukiem atstāt neapstrādātu joslu. Viņiem taisnība, ka tā ir nezāļu audzēšanai. Nesen ceļmalā upes krastā redzēju dzeltenu labības lauku, un ap to visapkārt platā joslā zied puķu spriganes. Tās kā dzīvžogs apņēmis tīrumu. Vai tā ir prātīga saimniekošana! Puķu spriganes jau tā izplatās kā neapturama sērga. […]

Vai Baltijas ceļš aizmirsts?

12:07
23.07.2024
28
J. raksta:

“Visur dzirdu tikai par svētkiem, par Cēsu, Pārgaujas, Vecpiebalgas un citiem. Cēsīs uz svētkiem nezin kāpēc pat uzaicināts Livonijas ordeņa mestra Pletenberga radinieks. Bet kāda tur radniecība, ja pagājis pus gadu tūkstotis, kopš Pletenbergs sēdēja ordeņa pilī Cēsīs. Un nez vai vietējiem iedzīvotājiem bija no tā kāds labums. Taču šoreiz ne par to. Mani pārsteidz, […]

Lielā politika rada bažas

11:05
23.07.2024
16
Lasītāja K. raksta:

“Kad klausos par Amerikas prezidenta priekšvēlēšanu kampaņu un to, ko žurnālisti stāsta par Donaldu Trampu, sajūtas nav labas. Ja ASV tiešām Ukrainai vairs nepalīdzēs vai mazāk palīdzēs cīņā ar iebrucēju, Krievija jutīsies vēl varenāka. Ja sāksies sarunas par kara apturēšanu uz Ukrainai atņemto teritoriju rēķina, kur garantija, ka Krievija līdzīgu taktiku neturpinās citās kaimiņu valstīs? […]

Skujenes pazīšanās zīme - neasfaltēti ceļi

10:54
23.07.2024
14
Autobraucēja raksta:

“Mūsu pagastu, Skujeni, viegli atrast. Šeit nekādas ceļazīmes nav vajadzīgas. Ja sākas neasfaltēts ceļš (Krustakrogs- Skujene), dodieties tik tālāk un būsit Skujenē. Ceļmalās, kur krūmi, samaziniet ātrumu, aiz tiem sekos līkums. Mierīgi braucot, nepārsniedzot ātrumu, nokļūsiet uz asfaltētiem ceļiem un droši varēsiet turpināt ceļu – Skujene beigusies!” ar ironiju saka autobraucēja ar stāžu.

Laiks pļaut zeltslotiņas

10:54
23.07.2024
14
1
Lasītāja G. raksta:

“Gar ceļu no pašām Cēsīm, caur Dukuriem un pamazām līdz Valmierai izplatās invazīvās Kanādas zeltslotiņas. Tagad tās sāk ziedēt, drīz izplatīs pūkainas sēklas, kas nākamgad jau veidos biežākas audzes. Cēsu novada pašvaldība un Latvijas Valsts ceļi ir informēti par situāciju, bet pagaidām invazīvos augus nepļauj, taču gar ceļu ir arī Eiropa nozīmes aizsargājamie biotopi,” uzsver […]

Sludinājumi