Ar kaivēnieti Imantu Židavu, sarunu sākot, spriežam, vai cilvēkam 75 gadi ir daudz, vai maz. Es to nevaru zināt, bet no mana sarunu biedra pēkšņi atskan: “Cilvēks šinī pasaulē tik dzīvo īsu brīd, te zied, te vīst, te nobālē, te trūdu bedrē krīt, par iznīcību domājot, sirds daudzreiz sērot sāk. Es varu to arī nospēlēt!” tā saka Imants, vienkāršs lauku cilvēks, kurš visu mūžu ar dzelžiem krāmējies un arī ballējies. Bērnībā viņš iemācījies spēlēt akordeonu, muzicējis kara, armijas un kolhoza laikā, bet tagad dodas uz pagasta pensionāru ballēm. Ne tikai, lai parunātu par dzīvi un atcerētos jaunību, bet arī spēlētu. Viņš joprojām ir pagasta muzikants.
Bērnība tuvu frontes līnijai
To, ka mācījies pilī, to, ka vāciešiem nesis speķi un olas, ka ilgi dzīvojis meža šķūnītī, Imants izstāsta gandrīz vienā teikumā. Nezinātājam uzreiz nav skaidrs, kā visi šie notikumi kopā sienas, bet Imantam tās ir spilgtākās bērnības atmiņas. Un kā gadās Latvijas laikā dzimušajiem puišeļiem, tās stāstpilnākās domas ir par to, kā desmit gadus vecs bērns dzīvojis kara laikā.
“Cirstu pilī mācījos skolā, pirmās četras klasītes. Kad vajadzēja vēl pāris gadus līdz sestajai tikt Jumurdas skolā, tad 1944. gadā bija klāt vācieši. Karš Cirstos bija trīs nedēļas no vietas, mēs bijām ļoti tuvu frontes līnijai,” stāsta Imants un sen jau vairs ne no viena neslēpj, ka vācieši dzīvojuši viņu mājās un pagrabā darbojusies centrāle, bet ģimeni izlikuši vāgūzī.
“Blakus mājā bija viņu štābs, bet friči visvairāk šiverēja pa mūsu pagrabu. Karoja un dzīvoja. Vācieši mūsu vistas piezagās. Bija salikuši kastēs, bet tās izbēga. Paņēma tēvu, lika pie sienas, ka civilisten nozaguši. Mums pie mājas bija kviešu lauks. Tēvs skatījies, ka vistas kasti izlauzušas un labībā ir iekšā. Viņš sacījis, ka vistas spazieren. Vācietis gājis un skatījies, kā vistas pa kviešiem lasās. Pēc tam vācieši tās vistas paši saķēra, šmorēja un paši apēda,” notikumu, kas kādreiz licis ģimenei pārdzīvot arī izbīli, tagad smejoties stāstīja Imants, jo vācieši daudz ģimenei nav pāri darījuši. Vienīgi, kad krievi nākuši iekšā, tad vācu žandarmērija ģimeni aiztriekusi uz mežu. Kādu laiku vajadzējis dzīvot šķūnī.
“Es tagad domāju, nez, vai vācieši tos savējos vēl raks laukā? Cirstu pilī bija vāciešu lazarete. Pils priekšā visus, kas mira, apraka,” stāsta Imants, kuru vācieši cienājuši ar šokolādi, jo pret bērniem svešie tiešām izturējušies labi. Reiz Imants gājis arī lūkot, kā vācieši pie Inešu ezera kanālu rok. Lūrējis, līdz vācu sargs puišeli pamanījis.
“Tas, kurš apsargāja, teica, lai ņemu lāpstu un nāku palīgā, bet tad izdomāja, ka varu labāk līdzēt: “Mājās olas ir, speķis ir? Atnesīsi?” Es teicu, ka jā, ka tik tieku no viņiem prom,” piedzīvojumu no bērnu dienām atcerējās Imants un piebilda, ka viņam bijuši divi brāļi, viens ticis karot vācu un krievu armijā, no krieviem nav pārnācis. “Karš daudzas dzīves sajauca,” tā Imants, kurš pats, kad mācījies vidusskolā, iesaukts dienestā. Tas būs jau trakulīgas jaunības stāsts, bet par bērnību Imants vēl piesaka: “Bērnība bija ļoti interesanta. Visi pēc kara bija trūcīgi, visi sagāja kopā un dziedāja, visi bija jautri. Kas nu mājās bija, to sanesa, kādu speķīti, zivtiņas pažāvēja. Bija, kas tā pa klusam kandžu brūvēja. Visi vecie un jaunie padzīvoja kopā. Tiešām jauka bērnība! Brīvajā laikā vakarējām. Tagad nekā vairs nav, jo visiem mašīnas, maģi mājās.” Tā Imants un, paņēmis vienu no saviem diviem akordeoniem, mums uzrauj: “Šķiroties no tēva mājām, sirds atvadoties skumjas jūt, jo tālam ceļam jāauj kājas, jo brīvību grib latviet’s gūt.” Krieviem spēlē “Dzintara jūru”
Imants dienējis Sevastopoles flotē. Gadu mācījies jūrskolā, tad četrus pavadījis uz kara kuģa.
“Biju uz mīnu kuģa. Voi, gāja labi! Mēs uz kuģa bijām 400, liels jau tas sastāvs nebija. Es apkalpoju tvaika turbīnas. Mēs dzīvojām uz kuģa, kur nu kazarmās! Te nebija kā sauszemes daļā, te visi ēda no viena katla, zaldāti un komandieri. Sauszemē zaldātiņiem jāēd atsevišķi, tur deva tādu kašu, ka diez kā šiem negāja iekšā. Man tur tiešām patika! Kā jau muzikantam, visur labi gāja. Tur dzīve bija brīnišķīga. Spēlēju virsnieku namā. Glauni un jautri bija. Varēju tur palikt, visiem patika mana samoģejateļnostj. Bija tur komisijas, skolotāji, kas vērtēja. Būtu palicis Melnās jūras ansamblī, ja man būtu Latvijā pabeigta vidējā izglītība. Man būtu kapteiņa pakāpe,” it kā ilgodamies pēc tās dzīves, kas bijusi jaunībā, stāstīja Imants un kavējās atmiņās, kā kuģojis pa Melno un Vidusjūru. Viņš pabijis Albānijā, Turcijā un savu akordeonu spēlējis daudzos saviesīgos pasākumos, koncertos. Man bija radies pavisam nepareizs priekšstats par to, cik labi Imants akordeona spēli pieprot, jo ne jau zaldātu ansamblītī viņš meldiņus dungoja ar čupāgrūžamo, bet orķestris, kurā tolaik spēlējis, bijis slavens visā Padomju Savienībā. Bijušas radiotranslācijas, kurās atskaņoti pārsvarā krievu klasikas un to dienu lipīgie gabali. Taču Sevastopoles virsnieku namā armijnieki un meitenes, kurām jūrnieki formas tērpos patikuši daudz labāk nekā sauszemes dienesta puiši, dejojuši līdz rīta gaiļiem ne tikai pie “Suļiko” un “Donavas viļņiem”, bet arī klausoties, kā skan “Pie dzintara jūras”.
“Tur konkurence bija liela. Kuģu daudz, jūrnieku daudz, bet meiteņu stipri mazāk. Vai dieniņ, kā pie muzikantiem lipa klāt, vai dieniņ!” tā Imants, neieslīgstot dziļākās sarunās par dāmām no pagātnes. “Vilka jau arī uz mājām. Uz dzimteni,” noteica Imants, bet viņa sieva Aina mūsu sarunā pavisam vietā piebilda, ka viņa acis uz stalto puisi metusi jau Kaudzīšu skolas laikā, bet abi saskatījušies vidusskolā. Uz Vecpiebalgu Imants devies mācīties pēc dienesta, kad bijis jau 24 gadus vecs.
“Paulis (dramaturgs Pauls Putniņš- I.K.) teica, lai nāku un mācos vidusskolā. Atceros, kā abi sēdējām pēdējā solā. Pirmā stunda, nāk skolotāja, kas tikko institūtu beigusi, kas ir jaunāka par manīm. Ko es domāju? Vēl viena meitenīte nāk! Uzreiz viņa saka, vai jāpieceļas nav?! Es atvainojos, bet viņa citiem skolotājiem žēlojusies, ka armiju es izdienējis, bet tāds nahals. Tās tādas labas atmiņas,” nosmej Imants, kuram skolas sols jau pusgadsimtu kā aiz muguras. Vasarā viņa klases biedri, arī Aina, gatavojas salidojumam, lai vecās vietas izstaigātu pēc 50 gadiem. Dzelžu vācējs mūža garumā
Pēc dabas Imants ir liels runātājs, bet kā jau ar vīriešiem mēdz gadīties, par jūtām, mīlestību, bērniem un ar Ainu kopā nodzīvoto mūžu Imants teikumos kļūst tāds skopāks.
“Pabeidzu Vecbebrus (Vecbebru lauksaimniecības tehnikumu- I.K.), viņš vēl mācījās Priekuļos (pēc vidusskolas Imants vēl izmācījies Priekuļu lauksaimniecības tehnikumā par mehāniķi-I.K). 27 gados viņš precējās. Nākamgad svinēsim zelta kāzas,” stāsta Aina Židava. Ģimenē izaudzināti trīs dēli, un vecvecāki tagad priecājas par sešām mazmeitām un mazdēlu. Aina vēl neslēpj dažus gadījumus, kuru dēļ vairākkārt gardi smiets. Dzīvē tā iegadījies, ka vecākajam un jaunākajam dēlam ir 17 gadu starpība. Vecākie brāļi ļoti gribējuši tikt pie mazā brāļa un domājuši, ka var mammai palīdzēt.
“Viņiem bija ap desmit gadiem. Puikas teica, ka nezin, kāpēc viņiem nav mazāka brāļa vai māsas. Atbildēju, ka nav naudas, par ko pirkt. Runa tā arī palika. Pēc jaungada brīvdienām atnāca mājās un vienam rokā tāds vīstoklis. Dod man un acis spīd. Kas tur? Paskaties, paskaties! Skolā dēls sarunājis no puikām, lai saziedo veco cara laika naudu, un prasa, nu, vai tev pietiks, par ko bērnu nopirkt?” jaukas lietas stāstīja Aina un pajokoja, ka brāļi zinājuši, ka noteikti pārdošanā būs brālis, kaut pati domājusi, ka varbūt izdosies nopirkt viņiem māsu.
Iebraucot lauku sētā, kurā dzīvo Židavi, tūlīt pamanāma stārķu ligzda, un te jau atkal abi saimnieki neslēpj, ka par svētības trūkumu gadu ritējumā būtu grēks sūdzēties.
“Uz šejieni atnācām 1975. gadā. Dzīvojam Jonasa Miesnieka mājā. Jā, gleznotāja Kārļa Miesnieka brāļa mājā, kurš kara laikā bija devies uz Ameriku,” stāsta Imants un piebilst, ka māja celta Latvijas laikā, bet viņa dzīvē šeit pavadītais laiks ierakstāms zem kolhozu zīmes. Imants strādājis kolhozā ”Drošais ceļš”, gādājis par tehnikas kārtību, meklējis rezerves daļas un instrumentus, lai visu remontētu.
“Daudz dzīvē strādāts un daudz ballēts,” uzsmej Imants. Kad kolhoza vadībai licies, ka viņš par maz strādā, ka naudu saņem par neko, tad Imants pacēlis cepuri un kolhozā ne lūdzams nav atgriezies. Dažus gadus pastrādājis mežrūpniekos, bet līdz pensijai bijis kurinātājs. ”Nebija mums bērniem aukļa, tur bija maiņas, varēju pieskatīt,” tā Imants. Tas, ka daudzus gadus strādājis veselībai kaitīgos apstākļos, ļāvis 55 gadu vecumā iet pensijā, un Imants neslēpj, ka tad dzīve nevis apstājusies, bet situsi augstu vilni.
“Tad, ui, kā halturēju! Remontēju motociklus, darba netrūka. Man naudas bankā nebija, kā algu saņēmu, tā uz Rīgu prom un sapirku instrumentus – urbjmašīnas un citus. Tik pirku un pirku. Tagad man nekā netrūkst. Tie, kas naudu krāja vecumdienām un lika bankā, zinu vienu gadījumu, ka prātā pat sajuka. Visa nauda pārmaiņu laikos bija vējā! Man štrumenti vēl tagad ir, viss noder! Vēl tagad bobiku likšu kopā, to, kāds bija kara laikā,” nākotnes plānus kaļ Imants, kuru vienmēr vietējie uzskatījuši par sava aroda meistaru. Vien Imants nopūšas, ka tik daudz paveikt vairs nespēj, jo veselība gājusi uz slikto pusi.
Savādais pavasaris
“Kā patīk šie laiki? Mūsu pagasts ir ļoti labs, par mums baigi rūpējas. Ar transportu mūs izvadā, uz pensionāru balli aizved, atved visus pa mājām. Biju uz balli Ziemassvētkos, tagad Lieldienās. Tur satiekamies, pārrunājam. Par vecajiem laikiem runājam, vecās dziesmas uzdziedam. Par politiku mēs neko nesakām,” tā Imants, atjokojot, ka suns spalvu met , bet tikumu ne, un atkal ķeras pie sava akordeona, lai uzspēlētu valsi, kas nupat skanējis pensionāru svētkos. Imants joprojām saiešanās ir gaidīts muzikants, kuram pūrā ir paprāvs stāsts par akordeoniem, kurus mainījis un pircis.
“Re, divi lieli akordeoni. Šitam ir tikai 80 basu, ir vieglāks, labāk pavilkt. “Honeri” nopirku Rīgā. Biju izlasījis sludinājumu. Pie tā sludinātāja bija vesela rinda akordeonu. Paņēmu to, kas labi skan. Tas bija pirms četriem gadiem, un par četriem simtiem akordeonu nopirku. Bija arī uz pusi lētāki, bet tie man nepatika, nočīgāti,” zinoši sprieda Imants un pieminēja vēl daudzus akordeonu nosaukumus un skaņas nianses. Par savu “Honeri” viņš runāja kā par labu draugu, bez kura dzīve nebūtu iedomājama. Kā nekā muzicēšana bijusi tā, kas dzīvei piešķīrusi īsto garšu.
“Vai laukos ir laba dzīve? Var dzīvot! Kāpēc gan ne? Var strādāt. Skaisti laukos ir. Stārķis pagalma viducī. Kad pagalmā spēlēju akordeonu, tad lakstīgala bērzu birztaliņā tur man līdzi. Viņa čivina līdzi, jo tāds muzikāls putniņš ir lakstīgala. Tagad pie bitēm jāiet, mums ir piecas saimes. Un iedomājies, ka martā jau pirmais medus ir ienests. Tas vēl nebija piedzīvots! Bites agri cēlušās un pūpolos, blīgznās gājušas. Bites tik tiešām ir čaklas, bet nav vairs cilvēku, kas laukos saimnieko. Lauki ir aizauguši, tādus nekad tos iepriekš neesmu redzējis. Visi brauc uz ārzemēm, jo tur labāk maksā. Tā tas ir un nav jau ko nosodīt,” vērtēja Imants, bet, vaicāts par to, kas dzīvē ir lielākā bagātība, pēc atbildes vīram nebija kabatā jāmeklē: “Kā ir tautas dziesmā teikts? Visi man labi bija, kad es pats labis biju. Tā nu dzīvē centāmies. Man jēdzīga dzīve bijusi. Par dzīvi nevaru sūdzēties.” Tā no-teica Imants un steidza mums uz-raut vēl vienu meldiņu, tad aicināja paraudzīties, cik smuku pirti jaunākais dēls uzcēlis.
“Ir priekštelpa, kur var pasēdēt, paēst, uzdziedāt, tālāk arī lāva. Mums tā pieņemts, ka pirtī ejam piektdienu vakaros,” atkal bija skaidrs, ka tā lustīgā pirts iešanas daļa Imantam ir ciešāk pie sirds. Šodien ir piektdienas vakars. Kāds Židavu pirtiņā uzmet garu, bet no māju puses skan akordeons.
Komentāri