Latvijā medību saimniecības stāvokļa kontroli veic valsts meža dienests, kas ik gadu, iesaistot medību tiesību lietotājus, organizē medījamo dzīvnieku uzskaiti, apkopo nomedīto un nosaka nomedījamo dzīvnieku skaitu.
Mainīta uzskaites sistēma
Rajonā par šo jomu atbild rajona virsmežniecības meža aizsardzības un apsardzības daļas vadītājs Jānis Ročāns. Viņš atzīst, ka dzīvnieku uzskaite un limitu noteikšana vienmēr bijusi korekta.
“Dzīvnieku skaits pēdējo gadu laikā pieaug, tikai aļņu skaits saglabājas apmēram tādā pašā līmenī. Aļņu daudzums optimāls šai teritorijai. Cenšamies to tā arī noturēt. Protams, uzskaite nekad nebūs pilnīgi precīza. Skaits ir aptuvens, bet arī liela kļūda tajā nav, jo aprēķini balstīti novērojumos, analīzē. Dzīvnieku uzskaite notiek pēc Zemkopības ministrijas instrukcijas. Mežacūkas un briežus uzskaita barošanās vietās, bet aļņus un stirnas pēc ekskrementu metodes. Uzskatu, ka stirnu mūsu mežos ir krietni vairāk nekā uzskaitīts, un tās jāmedī ar pilnu jaudu, lai gan mednieki uz to joprojām diezgan kūtri. 90. gadu beigās bija ļoti barga ziema, stirnas gāja bojā. To skaits mežos krasi samazinājās. Tad mednieki sāka stirnas taupīt un dara to joprojām. Bet situācija liecina, ka nu jau skaits pietiekams,” saka J.Ročāns.
Šogad dzīvnieku uzskaite veikta pēc jaunas sistēmas, nevis pa medību iecirkņiem, kā līdz šim, bet veidojot uzskaites vienības. Aļņiem un staltbriežiem minimālā platība uzskaitei noteikta 5000 hektāru meža, bet cūkām un stirnām – 1500 hektāru.
“Šādas sistēmas ieviešana nav nejaušība. Latvijā vietām parādījās nelieli mednieku kolektīvi ar mazām medību platībām, kurās bija ļoti liels dzīvnieku skaits un lieli nomedīšanas limiti. Droši vien dzirdēts par problēmām ar mežacūkām Jumurdas pusē. Tur bagāti cilvēki savu nelielo meža īpašumu nokaisīja ar graudiem, kartupeļiem, lai tikai pievilinātu zvērus. Veica nevis piebarošanu, bet pārbarošanu, un dzīvnieki vairs nemāk dabiskā ceļā iegūt barību. Tie vairojas, iet plašumā, bet populācija tiek degradēta. Mežā visam jānotiek dabiski. Mednieku uzdevums ir zvērus nevis pabarot, bet brīdī, kad dzīvniekam grūti atrast barību, piebarot,” stāsta J.Ročāns.
Vērtība ragos
J.Ročāna apkopotā informācija liecina, ka aizvadītajā gadā rajonā bija uzskaitīti 659 aļņi, nomedīti – 126, no tiem 40 bija teļi. Staltbrieži uzskaitīti 1364, nomedīti – 127, no tiem 43 bija teļi. Visvairāk ir stirnu, tās uzskaitītas 7654, nomedītas 1221, no tām 324 kazlēni.
“Kāpēc īpaši akcentēju teļus un kazlēnus? Tas ir būtisks skaitlis, jo tieši šie dzīvnieki, tāpat kā meža cūku sivēni, nodara lielākos postījums mežā. Jaunuļi visvairāk ēd, lai uzņemtu masu. Lai samazinātu postījumus, ir svarīgi šaut mazos. Satraukumam, ka neizaugs lieli zvēri, nav pamata. Tieši otrādi, ja gribam, lai dzīvnieki būtu, jāšauj mazie. Tas skan varbūt dīvaini, bet tā tas ir. Mazie ir neražojošā daļa, tie nerada pēcnācējus, tāpēc svarīgi pataupīt tos, kuri dod pēcnācējus,” skaidro J.Ročāns.
Statistika liecina, ka rajonā pieaug visu sugu skaits. Dzīvnieki krasi samazinājās deviņdesmito gadu sākumā, kad bija lielas sociālās problēmas, kad aktīvi uzdarbojās malu mednieki, nodarot postu faunai. Tagad no bedres tikts ārā, situācija arvien normalizējas.
Palielinās arī staltbriežu skaits, lai gan bija brīdis, kad savvaļā tie bija retums. Veltīja daudz pūļu, lai tos pavairotu. Sāka Gaujas Nacionālā parka teritorijā. Pamazām populācija pletās plašumā. Šajā teritorijā staltbriežu skaits ir pietiekams, lai gan rajonā joprojām ir vietas, kur briežus nemedī, jo tur blīvums vēl ir minimāls, jāļauj tam pieaugt.
“Briežu bulli nešauj gaļas pēc, bet trofejas iegūšanai, lai gan gadās visādi. Ja sezonā kolektīvs drīkst nomedīt tikai vienu bulli, mednieki paši lemj, kā šo iespēju izmantot. Varbūt ir medaļas vērta trofeja, bet varbūt no populācijas jāizņem dzīvnieks ar kropliem ragiem, lai nejauc asinis. Ja neviens negadās, limits netiek izpildīts.
Dzirdēts viedoklis, ka mednieks ir tendēts tikai nogalināt, bet patiesībā ir pretēji. Jebkurš mednieku kolektīvs vēlas, lai medījumu būtu vairāk un ilgtermiņā . Domā, kā medījot nesamazināt populāciju. Nomedīto dzīvnieku skaits vienmēr ir mazāks par limitu, jo tas jau nav obligāti pildāms nosacījums, bet maksimālais, ko drīkst atļauties, lai nenodarītu skādi kādas dzīvnieku sugas populācijai,” stāsta J.Ročāns.
Bebrs ir atgriezies
Arvien pieaug arī meža cūku skaits. Aizvadītajā gadā uzskaitīta 2641, no kurām nomedīti 566 sivēni. J.Ročāns stāsta, ka rajonā ir vietas, kur šo zvēru ir ļoti daudz un vajadzētu izmantot visu atļauto limitu.
“Bet gadās arī problēmas, piemēram, ar medībām Gaujas Nacionālā parka teritorijā. Tur ir tik daudz dažādu noteikumu. Medniekiem ir grūti tiem izsekot, tāpēc viņi labāk nedara neko, lai tikai neiekultos nepatikšanās. Rezultātā cūkas savairojušās ne pa jokam, bet medības vajadzīgajā apjomā nenotiek. Rajonā cūku skaits jau sasniedzis maksimālo robežu, lielāku nevajadzētu. Ar cūku un stirnu populāciju problēmu nav, tās var medīt atļautā limita ietvaros,” skaidro J.Ročāns.
Tiek uzskaitīti arī mazie zvēri – bebri, lūši, lapsas. Rajonā fiksēti 3878 bebri, bet nomedīšanas dati vēl tiek apkopoti. J.Ročāns stāsta, ka mednieki bebrus medī arvien vairāk. Bijis brīdis, kad aizliedza kājķeramo slazdu lietošanu. Tad nomedīto bebru skaits strauji krities. Tagad inventārs atkal iegādāts, un bebri tiek medīti.
“Bebru medības ir interesantas, bet darbietilpīgas. Ja ķer ar slazdu, reizi dienā tas jāpaskata, jo bez uzraudzības atstāt nevar. Bet ja slazds ir tālu no mājām, tie ir lieli izdevumi. Ilgu laiku Latvijā šis zvērs bija pazudis, daudzas ieplakas gar upītēm aizauga ar mežu. Tagad bebrs atgriezies un strādā. Jā, dažviet iet bojā kāda meža daļa, bet tas ir dabas process. Jāredz arī gaišā puse, proti, cik meža nav izglābts, pateicoties bebra darbam. Piemēram, meža ugunsgrēki ne reti tiek novērsti tikai tāpēc, ka dzēsējiem ir iespēja ūdeni paņemt no vietām, kur bebri ierīkojuši aizsprostus,” atzīmē J.Ročāns.
Latvijā samērā maz ir lūšu, bet arī to skaits lēnām pieaug. Šogad rajonā uzskaitīti 74 meža kaķi, pērn nomedīti astoņi. Vilks un lūsis ir to dzīvnieku skaitā, ko Latvijā medī, lai arī vairumā Eiropas valstu tie ir aizsargājami. Visu gadu notiek šo dzīvnieku monitorings, nomedījamo lūšu limitu nosaka valstī kopumā, pamatojoties uz novērojumu rezultātiem.
“Tā mēs pierādām Eiropai, ka šie dzīvnieki Latvijā ir, ka ar medībām postu nenodarām. Lūšu mežos kļūst vairāk, bet tie ir mednieku konkurenti un ietekmē stirnu populāciju,” atzīst J.Ročāns.
Šogad rajonā uzskaitītas arī 1188 lapsas. J.Ročāns stāsta, ka lapsas jāšauj, jo rajonā nereti tiek konstatēta trakumsērga.
Medību situāciju rajonā kontrolē. Notiek arī mednieku kolektīvu kontrole. Kādreiz tā bijusi drakoniskāka, medības nevarēja notikt bez meža dienesta darbinieka piedalīšanās.
“Tagad kolektīvus kontrolē izlases veidā. Mednieki apzinās, ka jebkurā brīdī var ierasties kāds varas pārstāvis. Protams, gadās visādi, bet mednieki ir ieinteresēti, lai dzīvnieki mežā būtu. Ja arī ir pārkāpumi, lielu ietekmi uz medību saimniecību tie neatstāj.
Ja mednieks medī viens, viņš pats arī atbild par savu rīcību, bet ja ir kolektīvās medības, atbildīgais ir medību vadītājs, kuram situācija jākontrolē,” atzīst J.Ročāns.
Joprojām sastopamas arī malu medības. Tās vēl kādu laiku būs, domā speciālists. To nosaka ekonomiskā situācija valstī. Attīstītās valstīs malu medniecība ir ļoti reta parādība, jo cilvēki dzīvo pārtikuši, viņiem nav nepieciešams nodarboties ar nelikumībām. Fakti: Aizvadītajā gadā rajonā uzskaitīti un nomedīti:
* aļņi: 659 – 126; * staltbrieži: 1364 – 127; * stirnas: 7654 – 1221; * cūkas: 2641 – 566; * bebri: 3878; * lūši: 74; * lapsas: 1188.
Komentāri