Latviešiem tā ir paaudzēs mantota nepieciešamība – savs zemes stūrītis. Lai vari kopt, audzēt, būt dabā. Tiem, kam sava māja, rosībai pietiek ar pagalmu, bet tie, kuri dzīvo daudzdzīvokļu namos, lai piepildītu šīs alkas, kopj dārziņus.
Priekuļos savus dārziņus kopj un aprūpē vairāk nekā 400 cilvēku – tik noslēguši līgumus ar pašvaldību par zemes izmantošanu. Lielākoties to dara jau gadiem. Pavasarī, kad sākusies lielā ziedēšana, katrā mazajā dārziņā rakstaini tulpju, narcišu, hiacinšu paklāji, kā balti brīnumi zied ķirši, bumbieres, plūmes, ābeles. Var vien apbrīnot daudzos tik rūpīgi, ar mīlestību koptos dārziņus.
“Te ir pensionāru paradīze. Pavasarī, tikko zeme atlaižas, braucu uz dārzu, rudenī līdz sniegam te ir ko darīt,” stāsta pensionēta agronome Janīna Broka. 20 gadus viņa saimnieko 450 kvadrātmetros, tiesa, agrāk dārziņš bijis mazāks. “Kad strādāju selekcijas stacijā, pēc darba – tūlīt uz dārzu. Dzīvoju Cēsīs, tagad braucu ar velosipēdu. Astoņas stundas te nostrādāju un nejūtos nogurusi. Kur labāku izkustēšanos. Vasarā pie dakteriem nav jāiet,” stāsta cienījamā kundze, kurai jau 76 gadi, un piebilst, ka nevar iedomāties, ka vasarā būtu jādzīvo tikai dzīvoklī. Savukārt dārza kaimiņiene Dzidra, arī pensionāre, kura ziemās dzīvo Rīgā, pavasarī atkal rušinās dārziņā. “Jaukā laikā četrās sienās nesēdēšu, dārzs ir vienīgais prieks. Te laiks aizskrien nemanot, vienmēr ir ko darīt. Nedrīkst aizlaist, ja nezāles pārņem, galā netikt, domās dalās Dzidra, kura dārzu kopj jau vairāk nekā 20 gadus.
Janīna stāsta, ka selekcijas pusē dārziņi tiek kopti daudzus gadus. Mantojumā viņa saņēmusi lielu balto dzidro ābeli, kura vēl aizvien dod garšīgus augļus. Dzidra lepojas ar vecu rožābeli. Savulaik Janīna audzējusi pusdienziedes, sēklas pārdevusi. Tagad viss savam priekam. “Krizantēmas labi pārziemojušas, hiacintēm kaut kas nav paticis, īrisi skaisti ziedēs, Āzijas lilijas. Kā tulpes un narcises zied, var vien priecāties. Kaut man nav moderno šķirņu,” stāsta Janīna. Par katru puķi, krūmu, kociņu viņai kas pasakāms. Tā ieva, kura tagad baltos ziedos, dārzā pati ienākusi, tāpat lazda. Kā projām dzīsi? Arī puķes iesējas, kā, piemēram, zilā salvija. Toties rozes, vairākkārt stādītas, šajā zemē neieaugas. Dārzā vieta arī kartupeļiem, kāpostiem un citiem dārzeņiem. Ar lepnumu saimniece rāda veselības stiprinātājus – maurlokus, savvaļas ķiplokus, māteri.
Dzidras kundze, pārlūkojot dārzu, stāsta, ka šoziem izsalušas lilijas, peles papostījušas krāšņās tulpes, ja ziedētu visas, būtu vēl skaistāk. “Vēl viss nav sasēts un sastādīts. Bail no salnām. Tas, kas aug, jārušina, rūpes patīk visiem,” viņa piebilst un, saplūkusi skābenes, dodas mājās. Rīt arī darāmā netrūks. Un atkal kāda puķe būs uzplaukusi un priecēs saimnieci.
Dārziņu saimnieki – tā ir sava republika. Cits citu pazīst un visus vieno saimniekošana dārzā. Te kaimiņi labi saprotas, cits citam izlīdz gan darbā, gan ar sēklām un stādiem. Kā sacīja Janīna un Dzidra, brīvdienās dārziņos ir kā gadatirgū. Sanāk ģimenes, citi rušinās, ravē, stāda, citi cep desiņas vai šašliku, atpūšas, uzņem ciemiņus. Jauki tādā paša sakoptā dabas stūrītī.
Komentāri