Fitoterapeits Artūrs Tereško 12 dienas pabija Ķīnā. Viņš nebija tikai parasts tūrists: “Pirmām kārtām braucu uz zemi, no kuras cēlusies austrumu medicīna,” viņš saka. “Bija sarunāts iegriezties kādā austrumu medicīnas centrā ar īsto Ķīnas tautas medicīnas praksi. Tur izbaudīju Šiacu masāžu. Bioloģisko punktu masāža aprakstīta arī grāmatās latviešu valodā, bet ķīniešu masāža atšķīrās no tā, kā to veicam Latvijā. Man jau ilgu laiku bija tāda nelaime – reizēm tirpa roka. Ķīniešu ārsts atrada akupunktūras vietu sprandā un ar roku nogāja pa kakla skriemeļiem. Jutu, ka tā ir robeža, kad vajadzētu saukt pēc palīdzības, bet tirpšana pēkšņi pārgāja un vēl tagad nav atkārtojusies. Vēroju, kā viņi veic masāžu un adatu terapiju. Pirms katra ārstniecības seansa tiek pārbaudīts pacienta pulss. Pieskaršanās pulsam Ķīnas ārstiem ir, ja tā varētu teikt, svēta lieta. Katras rokas pirkstam ir savs meridiāns – gan plaušām, sirdij, gan aknām un citiem orgāniem. Ārsts pataustīja pulsu, tad ilgi skatījās uz mani un pajautāja: „Kādas problēmas jums ir ar liesu?” Atbildēju, ka liesa man ir izoperēta. Šie ārsti runā angliski, bet tomēr pacienta teikto un pašu secinājumus pārbauda pēc hieroglifiem. Jāteic, ka ķīniešiem rakstības mācīšanās ir ļoti apjomīgs pasākums. Ķīniešu hieroglifos ir tik
liela informācija, ka bieži viņi nesaprot elementāras lietas. Piemēram, mūsu gidei nevarēja ieskaidrot, ka puķes vairojas ar sēklām, jo viņa uzskatīja, ka viss dabā aug no saknēm, izņemot rīsus, ko var sēt.
Atgriežoties pie ķīniešu medicīnas, interesanti bija arī tas, ka pēc katra seansa pacientam līdzi tiek dota zāļu tējas paciņa. Kad viņi man bija pataustījuši pulsu un apskatījuši mēli, tūlīt iedeva arī tēju. Uz tās ar hieroglifiem bija uzrakstīts sastāvs.
Pekinā ir Ķīnas valsts medicīnas universitāte, kur tautas medicīnu apgūst ārsti no visas pasaules. Arī profesors Nikolajs Nikolajevs, kurš Rīgā vada netradicionālās medicīnas asociāciju, tur ir mācījies.
Ķīnas tautas medicīna, manuprāt, ir populāra arī ar to, ka tā spējīga panākt cilvēka tiekšanos pēc veselības. Šo veselības sargāšanu varētu dēvēt arī par ķīniešu nacionālo īpašību. Viņi spēj sapulcēties grupās un vingrot. Tas atgādina baletu, kuru izpilda nemācīti cilvēki. Ķīnā neredzēju resnus, aptaukojušos cilvēkus. Vidējais mūža ilgums, ņemot vērā lielo iedzīvotāju koncentrāciju apdzīvotajās vietās, 75 līdz 80 gadi. Tas tādēļ, ka šīs valsts politika vērsta uz to, lai tautai būtu veselība. Piemērs – panākts, ka ķīnieši brauc ar velosipēdu, ne automašīnu.
Ķīnā ir apburoša daba. Ļoti krāšņi ziedi, no kuriem, jāatzīst, daudzus nepazinu. Izņemot sinepes un ceļmallapas. Jā, vēl redzēju bārbeli, bet arī ne tāda kā pie mums, bet ar gariem dzelkšņiem. Salīdzinot ar Latviju, augu valsts tur bija ļoti krāšņa, taču, manuprāt, diezgan nabaga. Pie mums pierasts, ka pļavā vienā kvadrātmetrā varam saskaitīt apmēram piecdesmit zāļu sugas. Pasaule tā radīta, ka augu valsts bagātība nekad nav izcēlusies subtropu joslā, toties tropos un mērenajā joslā vērojama tās pārpilnība.” Pilsētās kā skudru pūznī
Artūram Tereško savdabīga šķitusi Honkonga, kur automašīnas, tāpat kā Anglijā, brauc pa kreiso ceļa pusi, bet atšķirībā no Britu salām, tikai puslīdz ievēro satiksmes noteikumus: “Salīdzinot ar citām Ķīnas pilsētām, Honkongā šoferi tomēr pazīst luksofora sarkano signālu, bet citur, ja neviena tuvumā nav, brauc arī pie sarkanās gaismas. Autobraukšanu regulē ļoti interesanti. Pilsētnieki nespēj pirkt automašīnas, nodoklis ir daudzi tūkstoši juaņu. Laukos ir mašīnu pirkšanas atvieglojumi. Kad laucinieks atbrauc uz pilsētu, tās pievārtē ir apmēram kvadrātkilometru liela auto stāvvieta. Tālāk jādodas ar metro. Tas notiek ne tikai Honkongā, kur dzīvo astoņi miljoni iedzīvotāju. Interesanti, kad ķīniešiem pastāstījām, ka esam no valsts, kur dzīvo divi miljoni cilvēki, viņi brīnījās, kas tā par valsti, izklausoties kā neliela pilsētele.”
Kā pirkt un pārdot
“Ķīnā laikam būšu iemācījies tirgoties,” smej Artūrs Tereško. “Ja kaut ko pērk, jāprasa, cik maksā. Neatceros, kas tas bija par suvenīru, ko gribēju pirkt, bet tirgotājs man kā ārzemniekam noteica taksi – 20 dolāri. Sacīju pretī – nē, maksāju tikai desmit. Pārdevējs izskatījās apvainojies: „Par desmit neatdošu…” Gāju prom, bet viņš skrēja nopakaļ: „Labi, par piecpadsmit…!” Atgriezies pie viņa, sacīju, ka maksāšu divpadsmit, bet viņš nepiekrita. Kad ja otrreiz gāju prom, pārdevējs sauca nopakaļ: “okay, okay…”” Svētki bez pūķiem kā Jāņi bez siera
A.Tereško, kā pats saka, Ķīnā trāpījies laikā, kad tur svinēja Jauno gadu. “Ķīniešiem eglītes ir mandarīna kociņi,” viņš rāda fotogrāfiju ar Jaungada mandarīneglīti, kuru rotā augļi. “Tie tiek izvietoti pie visām mājām un goda vietās. Jauno gadu Ķīnā prot svinēt ar vērienu. Kā tas notiek, redzēju Honkongā. Pirmajā Jaungada naktī iedzīvotāji iet uz lielo puķu tirgu, kas strādā visu nakti, pērk dažādus kociņus, iet ciemos pie vecākiem vai draugiem, pasniedz ziedus, dzer tēju. Otrajā dienā ir karnevāls, kam tauta gatavojusies ilgi. Tuneļos kā bezpajumtnieki sēž jauni cilvēki, spēlē kārtis. Viņi atbraukuši no provinces, lai lielpilsētā redzētu Jaungada brīnumu. Komforts viņiem nav vajadzīgs. Turpat tunelī uz grīdas pārguļ naksniņu.
Jaunā gada karnevāla kulminācija ir gājiens pilsētas ielās, kas bez iepriekšēja scenārija un mēģinājumiem notikt nevar. Svētku gājienam pa priekšu virs pūļa slīd milzīgs pūķis, kam galva vien trīs metru diametrā, bet pats metrus trīsdesmit garš. Nav svarīgi, vai pēc ķīniešu kalendāra iestājas Cūkas vai kāda cita zvēra gads, ķīniešiem pūķis ir galvenais. Kā valsts simbols. Tas nesot veiksmi un bagātību. Savukārt trešajā Jaunā gada dienā notiek pamatīga uguņošana. Ķīniešiem Jungada iestāšanās ir tik svarīga un svinīga, ka veselu nedēļu neviens nestrādā. Ielās pārsvarā redzami gan tikai jauni cilvēki – vecumā no 20 līdz 30 gadiem . Viņu ir daudz tāpēc, ka
pagājuša gadsimta 80.gadu sākumā, kad pēc kultūras revolūcijas dzīve bija kļuvusi labāka , ģimenēs dzima pa pieciem, sešiem bērniem.
1985. gadā Ķīnā pieņēma likumu par vienu bērnu ģimenē. Ja ģimene grib divus vai vairākus bērnus, par to jāmaksā milzīgi nodokļi. Novēroju, ka ģimenēs, kurās ir tikai viens bērns, viņš vecākiem var pa galvu staigāt, jo ir neizsakāms mīlulītis! Šīs ģimenes pārvietojas uz velosipēda pa divi – vīrs un sieva, bet pa vidu bērniņš. Ļoti simpātiski izskatījās.
Pēc ceļojuma secināju, ka Mao Dzeduns bija gudrs cilvēks, ka bremzēja civilizācijas attīstību valstī, jo Ķīnas savdabību var saglabāt tikai tās pirmatnīgums. Viss eiropeiskais un amerikāniskais, kas Ķīnā jau laužas iekšā ar savām materiālajām vērtībām un tikumiem, tautas tradīcijas ar laiku var sagandēt.”
Komentāri