Dieva iedibinātais pastāvēs

Mūsdienu sabiedrībā laulības un ģimenes institūts pārdzīvo dziļu krīzi. Glābiņš ir kristīgās vērtībās.

15. maijā atzīmējām Starptautisko ģimenes dienu. Nedēļu iepriekš svinējām Mātes dienu. Šķiet, dažādu svētku un uzmanības apliecinājumu sabiedrības pamatšūniņai – ģimenei – netrūkst. Deklaratīvā līmenī ģimene un ģimeniskās vērtības joprojām tiek vērtētas visai augstu. Rietumeiropas valstīs veiktā aptaujā ģimene vērtību skalā ievietota trešajā vietā aiz labas veselības un, protams, tikpat labiem ienākumiem. Dzīvē situācija tik laba tomēr nav, jo, piemēram, amerikāņu vēsturnieki un sociologi pēdējā laikā Holivudai pārmet kurlumu pret ģimeni, kultivējot brīvas attiecības ārpus laulātiem un degradējot ģimeniskās vērtības.

Līdz 3.jūnijam Latvijā kristieši iesaistījušies nepārtrauktā lūgšanu ķēdē par ģimeni, tās vērtībām. Cēsu rajona dažādu kristīgo konfesiju draudzes nepārtraukti lūdza aizvadītajā svētdienā un darīs to 3.jūnijā. Latvijas deviņu kristīgo konfesiju vadītāji ir parakstījuši manifestu “Ģimene – Latvijas lepnums un spēks.”

Zem manifesta var parakstīties katrs, kurš uzskata, ka ģimene – tas ir kaut kas lielisks, Dieva izgudrots un radīts, kā cilvēces šūpulis, no kura iziet paaudze pēc paaudzes. Nav taču tik svarīgi, kur cilvēks dzimis, bet ir svarīgi, kādā ģimenē dzimis un audzis. Tas dod cilvēka dzīvei virzienu!

Sarunā par ģimeni, tās vērtībām, kas notika svētdien pēc lūgšanām, piedalījās sv. Jāņa ev.lut. draudzes mācītājs Didzis Kreicbergs, Cēsu baptistu draudzes sludinātājs Oļegs Jermolajevs, kristiešu draudzes “Prieka vēsts” mācītājs Armīns Tīrons, adventistu draudzes “Sadraudzība” mācītājs Jānis Mucenieks, Liepas metodistu latviešu draudzes mācītāja Ilzīte Ozola un krievu draudzes mācītāja Vera Titoviča, Vasarsvētku Cēsu draudzes mācītāja Nate Ādmine un kustības “Jaunā paaudze” mācītāja Svetlana Gurska.

– Kāpēc tieši šobrīd jāakcentē ģimene kā vērtība?

Armīns Tīrons: – Pamatojums jau ir izteikts manifestā, kur uzsvērts, ka ģimene kā Dieva veidojums ir svēta. Stipra ģimene ir mūsu tautas dzīvā spēka un laimīgas nākotnes pamats, kas garantē tautas pastāvēšanu, izdzīvošanu un attīstību. Katram cilvēkam ir vajadzīga ģimene kā patvēruma, miera un drošības vieta. Ģimenē ir īpaša vide, kur cilvēks mācās veidot attiecības – gan tēva un mātes, gan vecāku un bērnu, gan brāļu un māsu, gan atbildību vienam pret otru. Ģimene ir tā vieta, kur bērns veido primāro vērtību sistēmu, iemācās mīlēt un cienīt tuvāko un iepazīt dzīvības un mīlestības avotu Dievu.

Ģimenē tiek iedibinātas un turpinātas dzimtas un tautas garīgās, tikumiskās vērtības un tradīcijas. Civilizācijas vēsture ir pierādījusi, ka stabila, vesela un laimīga ģimene ir tautas vislielākā bagātība un valsts uzplaukuma pamats.

Diemžēl mūsdienu sabiedrībā laulības un ģimenes institūts pārdzīvo dziļu krīzi. Ar sāpēm un bažām redzam, ka ģimene kā vērtība ir nopietni apdraudēta. No katrām simts laulībām ap 60 tiek šķirtas, aptuveni puse bērnu dzimst ārlaulībā, gadā tiek veikti vairāk nekā 13 tūkstoši abortu, joprojām daudzi bērni dzīvo bērnu namos, pieaug vardarbība ģimenēs, laulības un ģimenes jēdziens zaudē

sākotnējo saturu. Pārāk daudz ģimeņu

ir nelaimīgas, mīlestība ir izdzisusi, valda nesaticība, necieņa vienam pret otru. Tāpēc daudzi bērni sapratni un atbalstu meklē uz ielas. Un šādā situācijā Latvijā tiek runāts par iespējamību, ka varētu atļaut viendzimuma laulības. Mēs gribam tikt no krīzes ārā, nevis grimt vēl dziļāk. Mūsu ierocis ir lūgšanas. Sabiedrība pamazām mostas.

Jānis Mucenieks: – Bībeles pirmajā lappusē stāstīts par laiku, kad grēka vēl nebija. Paradīzē jau bija Dieva veidota institūcija – laulība. Un Dievs grib, lai tā pastāv cauri grēkiem.

Vera Titoviča: – Īpaši laukos cilvēkiem nav darba, daudzi nodzeras un bērni dzīvo uz ielas, savā vidē. Astoņgadīgie jau dzer, smēķē. Tikai Dieva palīdzība un lūgšanas var cilvēku mainīt.

Oļegs Jermolajevs: – Bērni pārņem ģimenes vērtības.

Viņi tic, ko saka vecāki,

redz mātes un tēva attiecības. Viņiem vajadzīgs piemērs.

Bērni ir vecāku spogulis. Vecāki ir tie, kam jāparāda attiecības ar Dievu. Kā to izdara, tādi

būs bērni. Vecāki grib, lai bērni ir paklausīgi, vecākiem jāpadara paklausība par prieku. Jānis Mucenieks: – Vecāki ir ļoti neapmierināti, ja bērni neklausa.

Bet kāpēc, kad viņi izaug, ir tik līdzīgi vecākiem?

Ilzīte Ozola: – Ja vecāki nedzīvo oficiālā laulībā, par kādu ģimeni varam runāt. Brīvā mīlestība – pienākumu nav, ģimenes nav. Un bērni izvēlas tādu pašu modeli. Viņi neizprot, ka tradicionāla ģimene (vīrs, sieva un viņu bērni) ir cilvēku dabas noteikts sabiedrības elements, kas balstās uz vīrieša un sievietes mūža savienību laulībā. Oļegs Jermolajevs: – Ja mūsdienu sabiedrība atmet Bībeli un visu zina labāk, vajadzētu būt arī rezultātam, bet mēs izmirstam. Tie, kuri ir pret ģimeni, visu dara pamazām, solīti pa solītim. Tā ir viņu stratēģija. Gluži tāda pati, kā tad, ja mēs gribam pārcelt žogu un mainīt robežas. Ja to darīs uzreiz, visi pamanīs, bet, ja pa mazam gabaliņam, neviens pat neievēros, vien beigās attapsies, ka kādreiz taču žogs bija citur. Mēs nedrīkstam iemigt, dzīvot ilūzijā. Mēs dzīvojam postkristietiskā Eiropā.

Nate Ādmine: – Visam pamatā ir mīlestības trūkums. Cilvēki nepazīst Dievu. Ir atstumtie bērni. Viņi meklē un atrod izeju

alkoholā, narkotikās.

Ilzīte Ozola: – Uz dievkalpojumu bija atnākusi četrgadīga meitene. Viņa ilgu pilnām acīm noklausījās no sākuma līdz beigām. Kad viņu apskāvu, bērns cieši piekļāvās. Viņa alka mīlestības, lai kāds noglāsta. Didzis Kreicbergs: – Ģimene ikvienai kristīgai konfesijai ir svarīga. Pamazām jau situācija Latvijā uzlabojas, vismaz bērnu dzimst vairāk. Cilvēki jāuzrunā, kāds sāks domāt…

– Vai baznīca daudziem nav pārāk sveša?

Didzis Kreicbergs: – Atmodas gados runājām par garīgajām vērtībām, to pamatu dzīvē, bet tie izrādījās tikai saukļi. Vajadzēja sekot darbiem, to nebija. Sākumā dievnami bija ļaužu pilni, tad palika aizvien tukšāki. Tagad ir tie, kuri šīs garīgās vērtības gatavi īstenot dzīvē. Arī Eiropas Savienībā redzam, kā pārbīda žogus. Kaut vai – samazina nepilngadīgo vecumu un tad droši var pastrādāt negantības. Ja to dara ar nepilngadīgo, tā ir seksuālā izmantošana.

Esam apmulsuši, nesaprotam, kas notiek. Rietumeiropā situācija ir daudz grūtāka, Austrumeiropa vēl turas pie tradicionālas ģimenes. Mēs

par to runājam, rīkojam akcijas, lūdzam. Mēs jau neko nevaram, bet Dievam visi darbi iespējami. Armīns Tīrons: – Mums ir skaidrs, kas ir ģimene, sabiedrībā – ne visiem. Morāle, tikumība – arī tās var mainīties. Kristietis, kura dzīves pamats ir Bībele, baušļi, zina, kāpēc robežas ir tur, ne citur. Kristīgā baznīca zina, kurp iet, sabiedrībai jāseko.

Jānis Mucenieks: – Diemžēl arī baznīcā ir cilvēki, kuri ar Dieva vārdu aizvedīs garām. Bez Dieva gara un pieskāriena nekā nebūs. Likumi ir Dieva rakstura atspulgs. Varbūt nezini desmit baušļus, bet ievēro tos.

Svetlana Gurska:– Pasaule nemīl tukšumu. 90.gadu sākumā notika ideoloģiju maiņa. Cilvēki gāja uz baznīcām, bet tajās nesaņēma, ko gaidīja. Mūsu baznīcas mērķis ir ne tikai propagandēt tradicionālās ģimenes, bet regulāri sludināt par ģimeni, laulību, bērniem.

Mums jāiet cilvēkos un jārunā. Kur tad viņi uzzinās par ģimeni, ja baznīcā neiet, ja nekad nav dzīvojuši ģimenē? Arī ne visas valsts amatpersonas saprot, kas ir ģimene. Ne visu var paveikt baznīca, jāmodina sabiedrība.

Oļegs Jermolajevs: – Atmodai jāsākas katrā pašā. Jāizvēlas starp mānīgām un īstām vērtībām, jāatrod sevī spēks un atbildība. Ģimene – tas ir dabiski un pareizi. Mana pasaules pārliecība balstīta uz Svētajiem Rakstiem, esmu kristietis. Kristietība sākas ne jau baznīcā, bet tad, kad aizveram tās durvis. Cik bieži sev jautājam, vai tas, ko daru, ir Dievam pieņemami? Kristietība nepastāv uzskatos, bet reālajā dzīvē. Ir jāiet cauri smagam laikam, nemainot kristīgās vēsts saturu. Un tieši tāpēc draudzes un baznīca pastāvēs.